Jūlijs Celms

8. Daugavpils kājnieku pulka virsleitnants. 1920. gadā apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni (LKO) Nr. 280.

Dzimis 1879. gada 29. septembrī Pedeles (Luga­žu) pagastā. 1900. gadā beidzis Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā. 1906. gadā, pārkrievošanas politikas spiests, skolotāja darbu atstājis, kā eksternis nolicis eksāmenu pilna ģimnāzijas kursa apmērā un studējis tautsaimniecību Maskavas komercinstitūtā.

Krievu armijā iesaukts 1916. gadā, dienējis kājniekos. 1917. gada februārī paaugstināts par virs­nieku. Piedalījies kaujās Minskas guberņā un Austrijas frontē Bukovinā. Apbalvots ar IV šķiras Jura krustu. Demobilizēts 1918. gada martā. Latvijā atgriezies novembrī. Piedalījies Latvijas Tautas Padomes dibināšanā un valsts proklamēšanā. Bijis Rīgas pilsētas valdes un domes loceklis līdz lielinieku iebrukumam.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada maijā, piedalījies cīņās pret landesvēru 2. Cēsu kājnieku pulka sastāvā, vēlāk ie­skaitīts 8. Daugavpils kājnieku pulkā, kura rin­dās cīnījies pret bermontiešiem.

1919.gada 7. novembrī pie Bolderājas J.Celms ar ka­reivju vadu ienaidnieka aizmugurē ielenca Strelles māju, straujā uzbrukumā padzina no tās vāciešus, saņēma gūstekņus, ieguva 22 zirgus un divus ložmetējus, sacēla paniku ie­naidnieka aizmugurē. Kā Tautas Padomes loceklis lielā mērā sekmēja noskaņojuma uz­labošanos mūsu karaspēkā.

1920.gada 1. jūnijā atvaļināts, ievēlēts Satver­smes Sapulcē, vēlāk arī 1., 2. un 3. Saeimā, darbojies sociāldemokrātu frakcijā. LKO do­mes loceklis līdz 1928. gada novembrim. Bijis Saeimas finansu un arī budžeta komisijas priekš­sēdētājs. Kopš 1920. gada – Rīgas pilsētas Dis­konta bankas direktors, 1927.-1934. gadā Latvi­jas bankas padomes priekšsēdētājs. Piešķirta jaunsaimniecība Auru pagastā. 1935. gadā kā Latvijas So­ciāldemokrātiskās strādnieku partijas līderis sodīts ar viena gada un četru mēnešu cietumsodu par ieroču glabāšanu. Miris 1935. gada 10. mai­jā. Apbedīts Rīgas Brāļu kapos.