Aleksandrs Runcis

6. Rīgas kājnieku pulka virsleitnants. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 856.

Dzimis 1895. gada 15. februārī Igaunijā, Lauru kolonijā sīkzemnieka ģimenē. Beidzis Ples­kavas skolotāju semināru. 1914.-1915. gadā bijis skolotājs Smiltenē. Krievu armijā iesaukts 1915. g. jūnijā, iedalīts 2. kājnieku rezerves pulkā Somijā. 1916. gadā komandēts uz Vladimira ka­raskolu Petrogradā. Pēc kursa beigšanas dienējis kādā kājnieku rezerves pulkā, pēc tam nosūtīts uz Rumāniju 90. Oņegas kājnieku pulka sastāvā. Piedalījies kaujās līdz pašām 1. pasaules kara beigām.

1919.gada 1. jūlijā iesaukts Igaunijas armijā un cīnījies pret lieliniekiem pie Latgales ro­bežas, par ko  piešķirta   Igaunijas  Atbrīvošanas Kara piemiņas medaļa. 13. oktobrī pārnācis uz Latvijas armiju un 6. Rīgas kājnieku pulka rindās piedalījies visās kaujās pret bermontiešiem, vēlāk Latgales frontē pret lieliniekiem.

1919.gada 10. novembrī izlūkgājienā aiz Zasulauka stacijas A.Runcis apmēram 2 km no mūsu spēkiem sastapa stipru ienaidnieka nodaļu, kura atklāja niknu ložmetēju un mīnmetēju uguni. Neskatoties uz pretinieka skaitlisko un tehnisko pārspēku, Runcis apklusināja tā lož­metējus un straujā triecienā ieņēma pretinie­ka pozīcijas, turklāt apšaudīja ienaidnieku no tam atņemta ložmetēja. Naktī uz 18. novembri pozīcijās pie Cenas kroga A.Runcis apsargāja Jelgavas šoseju un dzelzceļu. Kad ienaid­nieks, bruņuvilciena atbalstīts, ielauzās mūsu aizmugurē, A.Runcis izturēja pret viņu vērsto artilērijas un ložmetēju uguni, noturēja pozīcijas, līdz citas daļas atsvieda pretinieku atpakaļ.

Dienestu turpinājis savā pulkā arī pēc brīvības cīnām. 1931. gadā beidzis bataljona komandiera kursus. Apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Piešķirta jaunsaimniecība Pededzes pagastā. Mūža pēdējos gadus bijis pulkvedis-leitnants 12. Bauskas kājnieku pulkā. Miris 1936. gada 8. martā Rīgā un apbedīts Rīgas Brāļu kapos.