Aleksandrs Ozoliņš

Neatkarības rotas virsleitnants. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr.660.

Dzimis 1890. gada 17. februārī Rīgā skolotāja ģi­menē. Izglītojies Pētera I reālskolā. 1915. gada novembrī mobilizēts zemessargos Gžatskā, 1916. gada novembrī beidzis 1. Maskavas praporščiku skolu, līdz 1917. gada jūnijam dienējis 196. rezerves kājnieku pulkā Tverā. Pēc tam pār­celts uz 37. Turkestānas strēlnieku pulku Rīgas frontē. Vācu uzbrukuma laikā kritis gūstā.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi I918. gada 5. decembrī Rīgā, piedalījies visās Neatkarības rotas kaujās, sākot no Rīgas atstāšanas. Paaugstināts par kapteini, skaitot no 1920. gada 1. janvāra.

1919.gada 16. janvārī pie Lielauces A.Ozoliņš, bū­dams posteņa vecākais slēpnī, atklāja ie­naidnieka gatavošanos uzbrukumam un ziņoja par to priekšniecībai, pēc tam, neska­toties uz briesmām, palika savā vietā un tur­pināja novērošanu. Redzēdams situācijas draudīgumu, A.Ozoliņš ieradās pie galvenajiem spēkiem un kopā ar sešiem karavīriem devās pretim ienaidniekam. Niknā cīņā noturējās līdz papildspēku pienākšanai, saņēma gūstā vairākus sarkanarmiešus.

Izcēlies arī kaujās pie Slokas, Piņķiem, Ķemeriem. Pēc Rīgas atbrīvošanas iecelts par šaušanas apmācību vadītāju, vēlāk garnizona nodaļas priekšnieks Rīgas koman­dantūrā. Atvaļināts 1920. gada 20. maijā. Se­višķu uzdevumu ierēdnis Latvijas lauksaimnie­ku ekonomiskajā biedrībā. Piešķirta jaunsaimniecība Bukultu muižā. 1932. gadā iecelts par iecirkņa priekšnieka palīgu robežu jautāju­mos Dzelzceļa policijas Jelgavas nodaļā. Mi­ris 1942. gada 3. janvārī un apbedīts Rīgas Brāļu ka­pos.