Rūdolfs Bangerskis
4.Vidzemes latviešu strēlnieku pulka palkavnieks. 1923. gadā apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni (LKO) Nr. 627.
Dzimis 1878. gada 21. jūlijā Taurupes pagasta Ličkrogā. Krievu armijā iestājies brīvprātīgi 1895. gada oktobrī, dienējis Rīgas unteroficieru bataljonā. Piedalījies krievu-japāņu karā. Beidzis Pēterburgas junkuru skolu un Nikolaja ģenerālštāba akadēmiju. 1915. gada 12. augustā brīvprātīgi pārgājis uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu. 1916. gada martā paaugstināts par palkavnieku. 1917. gadā iecelts par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka komandieri, vēlāk par Latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieku. Piedalījies daudzās kaujās, apbalvots ar Staņislava III šķiras, Annas II. III, IV šķiras, Vladimira IV šķiras ordeņiem. Jura (zaldātu) krustu, Jura Zelta zobenu.
1917.gada 17. janvārī kaujā pie Ložmetējkalna R.Bangerskis personiski veica izlūkošanu un noskaidroja frontes stāvokli, zem tiešas un niknas apšaudes veda pulku durkļu cīņā, tā lielā mērā sekmēdams ienaidnieka pozīciju vēlreizēju atkarošanu.
Pēc lielinieku apvērsuma 1918. gada jūlijā iestājies admirāļa Kolčaka armijā, paaugstināts par ģenerālmajoru, apbalvots ar Jura IV šķiras, Vladimira III šķiras ordeņiem. Pēc Kolčaka sakāves dienējis Tālo Austrumu Republikas armijā. Paaugstināts par ģenerālleitnantu, apbalvots ar Francijas Kara ordeni. Dienestu beidzis 1920. gada novembrī 1921. gada 10. novembrī atgriezies Latvijā.
Latvijas armijā iesaukts 1924. gada 29. februārī, bijis 1. Kurzemes divīzijas komandieris līdz 1924. gada decembrim, pēc tam līdz 1925. gada 24. decembrim – kara ministrs. 1925. gada 18. novembrī paaugstināts par ģenerāli. 1926. gadā pārcelts uz Armijas komandiera štābu. No 1926. gada 18. decembra līdz 1928. gada 24. janvārim un no 1928. gada decembra līdz 1929. gadam atkārtoti bijis kara ministrs. No 1928. gada decembra līdz 1929. gada septembrim bija 4. Zemgales divīzijas komandieris, pēc tam līdz 1930. gada augustam – 3. Latgales divīzijas komandieris, tad līdz oktobrim Tehniskās divīzijas komandieris; no šī amata iecelts par Augstāko militāro kursu priekšnieku. Atvaļināts 1937. gada 16. martā. Apbalvots ar II. un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Lietuvas II šķiras “Vytis” krustu, Igaunijas Ērgļa krustu, Aizsargu Nopelnu krustu. Sarakstījis grāmatu “Latviešu strēlnieku ērkšķainā gaita”‘. No 1937. gada līdz 1942. gadam bijis a/s “Ķieģelis” direktors un valdes loceklis.
Padomju okupācijas gadā izvairījies no represijām. No 1942. līdz 1943. gadam strādāja kā Tieslietu ģenerāldirekcijas referents, no 1943. gada 10. aprīļa līdz 1945. gada 20. maijam – latviešu leģiona ģenerālinspektors. 1945. gada 20. jūnijā angļu iestāžu internēts, atradies Fallingbosteles koncentrācijas nometnē līdz 1946. gada 17. decembrim, kad atbrīvots. Dzīvojis latviešu bēgļu nometnē Oldenburgā Vācijā. Miris 1958. gada 25. februārī no satiksmes negadījumā gūtiem ievainojumiem. Apbedīts Omstedes kapsētā Oldenburgā. 1995. gada 16. martā pārbedīts Rīgas Brāļu kapos.
