Pēteris Radziņš
Armijas virspavēlnieku štāba priekšnieks, ģenerālis. 1920. un 1927. gadā apbalvots ar II šķiras Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 5 un III šķiras Nr. 1.
Dzimis 1880. gada 2. maijā Lugažu pagastā Jaunvīndedzēs. Izglītojies Lugažu draudzes skolā, Valkas pilsētas skolā un Valkas Nelsona reālskolā. Krievu armijā iestājies kā brīvprātīgais 1998. gadā, dienējis 112. Urālu kājnieku pulkā Kauņā, pēc gada komandēts uz Viļņas junkuru skolu. To beidzis 1901. gadā, dienestu turpinājis 24. Simbirskas kājnieku pulkā. Krievu-japāņu kara laikā norīkots uz Mandžūrijas armiju. 10. Sibīrijas Omskas pulka sastāvā piedalījies vairākās kaujās. No 1907. līdz 1910. gadam mācījies Ģenerālštāba akadēmijā, pēc tam dienējis 32. Kremenčugas kājnieku pulkā Varšavā. 1912. gadā pārcelts uz Ģenerālštābu, iecelts par Ģenerālštāba adjutantu 38. kājnieku divīzijas štābā, vēlāk piekomandēts aviācijas karaspēkam. 1. pasaules kara sākumā 38. divīzijas vecākais adjutants. Kaujās piedalījies no 1914. gada augusta, cīnījies pie Komarovas, Varšavas, Ravkas, Lodzas (1914. gadā), Prasnišas, Mlavas (1915. gada sākumā), Šauļu-Jelgavas rajonā (1915. gada aprīlī-maijā). 1915. gada 18. maijā iecelts par Novogeorgijevskas cietokšņa ģenerālštāba nodaļas priekšnieku, piedalījies cietokšņa aizstāvēšanā līdz 5. augustam, kad aeroplānā izlauzies no ielenkuma. Iecelts par Rietumu frontes štāba sevišķu uzdevumu virsnieku, tā paša gada oktobrī 8. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks. 1916. gada 1. martā pārcelts tādā pašā amatā uz 61. kājnieku divīziju, kur dienējis līdz kara beigām. Apbalvots ar II, III šķiras Staņislava, II, III, IV šķiras Annas un IV šķiras Vladimira ordeņiem. Daži augstākie apbalvojumi netika saņemti revolūcijas dēļ. 1917. gada maijā paaugstināts par ģenerālštāba pulkvedi.
Pēc mobilizācijas 1918. gadā kādu laiku palicis Rumānijā, martā iestājies Ukrainas armijas Ģenerālštāba pārvaldē, kur dienējis līdz hetmaņa Skoropadska krišanai. Pēc tam iestājies Ukrainas Tautas armijas (Petļuras) Ģenerālštāba dienestā, kur palicis līdz 1919. gada septembrim.
Latvijā atgriezies 1919. gada rudenī. 27. oktobrī iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku, uzņemoties šo amatu brīdī, kad bermontieši apdraudēja Rīgu. Kā štāba priekšnieks vadījis visas Rīgas, Zemgales un Latgales atbrīvošanas kaujas. 1920. gada 5. februārī paaugstināts par ģenerāli.
1919.gada 11. novembrī, kad ar armijas rīcībā esošajiem tehniskiem līdzekļiem nebija iespējams ievākt vajadzīgās ziņas tālāko operāciju plāna sastādīšanā, P.Radziņš aktīvi piedalījās tiešā izlūkošanā Pārdaugavā un, personiski piedalīdamies kaujā, sekmēja bermontiešu galīgu satriekšanu. P.Radziņš izstrādāja arī operāciju plānu Latgales atbrīvošanai no lieliniekiem; pēc savas ierosmes sagrupēja karaspēka daļas mūsu armijas kreisajā spārnā tā, ka tas izšķiroši iespaidoja kauju gaitu visā frontē un ļāva ar maziem zaudējumiem ātri atbrīvot visu Latviju no ienaidnieka. Ar III šķiras LKO apbalvots pēc Ministru kabineta lēmuma 1920. gada 13. augustā un reizē iecelts par LKO domes pirmo locekli. 1927. gadā apbalvots arī ar
II šķiras LKO. Ievēlēts par domes sekretāru.
Pēc paša vēlēšanās no karadienesta atvaļināts 1920. gada 29. oktobrī. Piedalījies virsnieku militārajā sagatavošanā – bijis lektors karaskolā, kara aviācijas skolā, virsnieku kursos. Sarakstījis grāmatu “Latvijas brīvības karš” (1.d. “Cīņas pret Bermontu”, 2.d. “Latgales atbrīvošana”). 1924. gada 23. februārī ar Valsts prezidenta pavēli iecelts par Latvijas armijas komandieri. Šo amatu pildījis līdz 1928. gada 25. aprīlim, kad iecelts par Kara akadēmisko kursu priekšnieku. Apbalvots ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Polijas ordeni “Virtuti Militari”, Igaunijas Brīvības krustu, I šķiras Somijas Baltās Rozes ordeni, Francijas Goda leģiona komandiera ordeņiem, Zviedrijas Šķēpa ordeņa lielkrustu. 1924. gadā piešķirtas Smārdes ūdensdzirnavas. Miris 1930. gada 7. oktobrī un apbedīts Rīgas Brāļu kapos.
