Aleksandrs Taumanis

7.Bauskas latviešu strēlnieku bataljona praporščiks. 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 1487.

Dzimis 1889. gada 18. maijā Vilces pagastā. Izglītojies A. Ķēniņa reālskolā Rīgā. Krievu armijā dienējis no 1910. līdz 1912. gadam 97. Vidzemes kājnieku pulkā. 1914. gadā iesaukts atkārtoti, 1915. gada jūlijā beidzis Maskavas praporščiku skolu, 406. pulka sastāvā piedalījies kaujās Galīcijā. 1915. gada novembrī pēc paša vēlēšanās pārvests uz latviešu strēlnieku formējumiem. Kā rotas komandieris piedalījies visās 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona, vēlāk pulka kaujās, pret vāciešiem, apbalvots ar II un III šķiras Staņislava, III un IV šķiras Annas, IV šķiras Vladimira ordeņiem, ieteikts apbalvošanai ar Jura zobenu. Sasniedzis štabskapitāna pakāpi

1916.gada 3.- 4. jūlija naktī Ķekavas rajonā kaujā pie Katrīnmuižas A.Taumanis vadīja triecienkolonnas pirmo rotu. Zem iznīcinošas ienaidnieka uguns šķērsoja grūti pārejamu purvu 700 soļu platumā un pārrāva trīsrindu drāšu žogus. Rādīja drosmes paraugu saviem kareivjiem un pirmais ielauzās pretinieka nocietinājumos. Pēc niknas durkļu cīņas piespieda vāciešus bēgt, noturēja ieņemtās pozīcijas, saņēma gūstā trīs virsniekus, 30 kareivjus, ieguva trīs ložmetējus un daudz munīcijas. Kaujas laukā palika apmēram 60 kritušo pretinieku.

Pēc lielinieku apvērsuma turpinājis dienestu savā pulkā. Piedalījies pilsoņu kara cīņās Krievijā līdz 1919. gada sākumam, kad kopā ar savu vienību atgriezies Latvijā.

1919.gada sākumā Ziemeļvidzemē fronti atstājis, 15. jūnijā iestājies Latvijas armijā, ieskaitīts 6. Rīgas kājnieku pulkā kā rotas komandieris. 1928. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1934. gadā bijis štāba priekšnieks 12. Bauskas kājnieku pulkā. Miris 1936. gada 7. aprīlī Daugavpilī un apbedīts Rīgas Brāļu kapos.