Jānis Stabulītis

1.(4.) Valmieras kājnieku pulka kaprālis. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 703.

Dzimis 1893. gada 25. jūlijā Lugažu pagasta Kalažos lauksaimnieka ģimenē. Izglītojies draudzes skolā. Zemkopis tēva mājās. Krievu armijā iesaukts 1914. gada beigās, dienējis 2. rezerves un 125. kājnieku pulkos. 1916. gada augustā pārvietots uz latviešu strēlnieku formējumiem, kur dienējis līdz 1918. gadam. Piedalīdamies kaujās, sasniedzis jaunākā apakšvirsnieka pakāpi.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 28. februārī Valkā, piedalījies pirmajās Ziemeļlatvijas brigādes kaujās pret lieliniekiem no Melnupes līdz Daugavai. Cīnījies pret bermontiešiem, pie Salgales kontuzēts. Piedalījies arī Latgales atbrīvošanā, kur par nopelniem Līvānu atkarošanā paaugstināts par virsseržantu.

1919.gada 31. maijā, kad mūsu vienība atgriezās no pārdroša izlūkgājiena uz Jaunlubānas muižu (40 km ienaidnieka aizmugurē) un ienaidnieks mēģināja mūsējos ielenkt, J.Stabulītis ar savu nodaļu metās pretuzbrukumā, pilnīgi sakāva pretinieku un sagūstīja 4. Padomju Latvijas strēlnieku pulka komandiera vietnieku, nodrošinādams Jaunlubānā iegūto milzīgo trofeju nogādāšanu pāri frontes līnijai pie mūsējiem.

Atvaļināts 1921. gada 2. februārī, dzīvojis tēva mājās. Miris 1923. gada 16. martā un apbedīts Rīgas Brāļu kapos.