Eduards Vīksne

4.Vidzemes latviešu strēlnieku pulka apakšvirsnieks. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 638.

Dzimis 1895. gada 28. aprīlī Valmieras apriņķa Mūrmuižas pagastā laukstrādnieka ģimenē. Krievu armijā iesaukts 1915. gada 25. maijā Preobraženskas gvardes pulkā Petrogradā. 1916. gada 1. janvārī pārvietots uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulku. Pirms Ziemassvētku kaujām beidzis mācību komandu. Piedalījies šajās kaujās naktī uz 23. decembri,  kad savas nodaļas priekšgalā pārgriezis drāšu aizžogojuma trīs rindas un, strēlnieku ķēdei līdzi iedams, ieņēmis vācu nocietinājuma līniju. Apbalvots ar diviem Jura krustiem, sasniedzis vecākā apakšvirsnieka pakāpi.

1917.gada 17. janvārī pie Ložmetējkalna E E.Vīksne, kā vada komandieris ar savu vadu atrazdamies uzbrūkošās kolonnas galējā kreisajā spārnā, neskatoties uz spēcīgo uguni un ienaidnieka pārspēku, visu dienu apsargāja spārnu no apiešanas, atsizdams vairākkārtējus sīvus uzbrukumus, un tikai pēc lieliem zaudējumiem atkāpās. Ieraudzījis pamestu ložmetēju, devās tam pakaļ un zem tuvējā ienaidnieka šauteņu un ložmetēju uguns izvilka ieroci drošībā.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 10. jūnijā, 2. Cēsu kājnieku pulka rindās piedalījies kaujās pret vāciešiem pie Cēsīm un Raunas, tad pret bermontiešiem un brīvības cīņu beigās pret lieliniekiem Latgalē. Paaugstināts par virsseržantu. Par ienaidnieka artilērijas baterijas atņemšanu 1920. gada maijā paaugstināts par leitnantu. Atvaļināts 1922. gada aprīlī. Bijis laukstrādnieks Vidzemē. 1927.-1928. gadā dienējis robežapsardzībā Latgalē. 1935. gadā par dokumentu viltošanu notiesāts ar astoņiem mēnešiem cietumsoda. Miris 1939. gada 22. decembrī Valmierā. Apbedīts Rīgas Brāļu kapos.