Jānis Osvalds Zēbergs-Sebežs
5.Zemgales latviešu strēlnieku pulku kapteinis. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 896.
Dzimis 1893. gada 23. novembrī Rankas pagasta zemkopja ģimenē. Izglītojies reālskolā Rīgā un Novgorodā. Krievu armijā pieteicies kā brīvprātīgais 1. pasaules kara pašā sākumā, dienējis gvardes kavalērijas rezervē Novgorodas guberņā, gvardes ulānu pulka sastāvā piedalījies kaujās pie Peremišļas un Galīcijā. Apbalvots ar Jura krustu, paaugstināts par apakšvirsnieku. 1915. gada aprīlī beidzis Oranienbaumas praporščiku skolu. Kad sāka veidoties pirmie nacionālie formējumi, pārnācis uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu. Kaujās kontuzēts, pēc atveseļošanās ieradies 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. Kā rotas komandieris piedalījies cīņas pie Bērzmentes, Smārdes un Mangaļiem, Ložmetējkalnā un Lielās un Mazās Juglas krastos. Vairākkārt smagi kontuzēts, trīsreiz ievainots. Pēc Ziemassvētku kaujām apbalvots ar IV šķiras Vladimira ordeni, janvāra kaujās – ar Zelta zobenu un pie Juglas – ar IV šķiras Jura krustu. Apbalvots arī ar Staņislava III šķiras un Annas IV šķiras ordeņiem.
1917.gada 17. janvārī J.O. Zēbergs-Sebežs, ar savu rotu un ložmetēju vadu atrazdamies rezervē pie Ložmetējkalnā laikā, kad krievu pulki panikā un sajukumā atstāja fronti un vācieši triecienā jau bija paspējuši atgriezt 3. Sibīrijas strēlnieku daļas no 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka, šajā kritiskajā brīdī ar enerģisku rīcību apturēja bēgošos, atsita sīvos vācu uzbrukumus un beidzot piespieda pretinieku atkāpties. Vajājot ienaidnieku, atņēma tam mūsu gūstekņus un ieročus un pilnīgi atjaunoja stāvokli frontes sektorā. 1917. gada 20. un 21. augustā pie Mazās Juglas ar trīs rotām ieņēma pozīcijas Šmīzina kalnā un uz ilgāku laiku aizturēja pāri Daugavai pārnākušo pretinieku, neskatoties uz koncentrēto apšaudi un vairākkārtējiem nikniem uzbrukumiem. Tas deva iespēju krievu armijai evakuēties no Rīgas. Cīņas beigās J.O. Zēbergs-Sebežs veda ielenktās rotas durkļu cīņā, lai izlauztos cauri ienaidnieku spēkiem; šajā kaujā tika ievainots un bezsamaņas stāvoklī sagūstīts.
No gūsta atgriezies 1918. gada beigās, jau 3. decembrī brīvprātīgi pieteicies Latvijas armijā un organizējis Virsnieku rotu. Kad lielinieki ieņēma Rīgu, sākumā slapstījies, pēc tam apcietināts un notiesāts uz nāvi. J.O. Zēbergu-Sebežu izglāba Rīgā ieradies pulkvedis Jukums Vācietis – viņa bijušais pulka komandieris un toreizējais Sarkanās armijas virspavēlnieks. Pēc atbrīvošanas iecelts par 16. Padomju Latvijas strēlnieku pulka komandieri Slokas frontē, taču šajā laikā vairāk sekmējis nacionālo spēku panākumus un sarkano neveiksmes. 1919. gada aprīlī no Sarkanās armijas aizbēdzis un iestājies “zaļajos” partizānos Vidzemē. Bijis rotas komandieris un vēlāk rotmistra Jurkas jātnieku vienības karavīrs. No dienesta atvaļināts 1919. gada decembrī kā kara invalīds. Pēc smagiem pārdzīvojumiem kara gados ilgstoši ārstējies no nervu sabrukuma un narkomānijas. Pārticis no II kategorijas invalīda pensijas un gadījuma ienākumiem. Savu mūžu aprakstījis atmiņās, pēc kurām rakstnieks Viktors Eglītis sarakstījis stāstu “Aizšautais vanags”. Miris 1934. gada 26. jūnijā un apbedīts Rīgas Brāļu kapos.
