Dāvids Sīmansons

Latvijas armijas virspavēlnieks, apsardzības ministrs, ģenerālis. 1926. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 1999.

Dzimis 1859. gada 4. aprīlī Valmieras pagastā. 1880. gadā kā brīvprātīgais iestājies 115. Vjazmas pulkā. Piedalījies krievu-japāņu karā. No 1910. gada bijis palkavnieks. 1912. gada aprīlī iecelts par 66. Butirskas kājnieku pulka komandieri. 1915. gada maijā paaugstināts par ģenerālmajoru un iecelts par 17. kājnieku divīzijas 2. brigādes komandieri. Apbalvots ar Staņislava I un III šķiras, Annas III šķiras,  Vladimira III un IV šķiras ordeņiem un  Sv. Jura ordeņa zobenu. Dienestu atstājis 1917. gada oktobrī. Līdz 1919. gada janvārim dzīvojis Vitebskā un Orlā. Atgriezies Rīgā 1919. gada 8. janvārī.

Latvijas armijā iestājies 1919. gada 6. jūnijā un no 10. jūlija bijis armijas virspavēlnieks. No 15. jūlija līdz 10. septembrim apsardzības ministrs. 16. oktobrī no virspavēlnieka amata atbrīvots. Pēc tam pildījis dažādus amatus Apsardzības ministrijas padomē – tās loceklis, kara tiesas priekšsēdētājs, darbojies kara izmeklēšanas komisijā. No dienesta atvaļināts 1925. gada 20. februārī.

1919.gada 9. un 10. oktobrī, kad bermontieši uzbruka mūsu spēkiem Daugavas kreisajā krastā, D.Sīmansons ar savu saprātīgo un enerģisko rīcību izglāba karavīrus no briesmām, pārcēla visas mūsu daļas uz Daugavas labo krastu, neatstājot ienaidniekam nekādu trofeju. Ar pašaizliedzīgu rīcību noturējās pret visiem ienaidnieka pārspēka triecieniem un drīzā laikā sāka uzbrukumu, kura rezultātā tika atbrīvota Daugavgrīva un Bolderāja, kas lielā mērā veicināja visas Rīgas atbrīvošanu.

Miris 1933. gada 13. janvārī un apbedīts Rīgas Brāļu kapos.