Ernests Osis
8.Daugavpils kājnieku pulka seržants. 1920. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 125.
Dzimis 1895. gada 15. decembrī Valgales pagastā. Beidzis trīs klases proģimnāzijā. Strādājis par kantora darbinieku. Krievu armijā iesaukts 1915. gadā, novembrī pārnācis uz latviešu strēlnieku formējumiem. Dienējis 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā. Sasniedzis vecākā apakšvirsnieka pakāpi. Kaujās divreiz ievainots, apbalvots ar Jura krustu.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 27. maijā, kā nodaļas komandieris 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem.
1919.gada 3. novembrī Bolderājā Šmita mājas rajonā E.Osis zem spēcīgas ložmetēju, mīnmetēju un lielgabalu uguns drošsirdīgi virzījās mūsu ķēdes priekšējās rindās, aizrāva sev līdzi citus kareivjus, kā rezultātā mūsu karaspēka grupa ieņēma vairākas nocietinātas ložmetēju ligzdas. 1920. gada 14. janvārī Latgalē, komandēdams vadu, E.Osis devās izlūkos ienaidnieka aizmugurē, straujā triecienā ielauzās Rjepkova ciemā un tur sagūstīja 15 sarkanarmiešus.
1921. gadā pārgājis virsdienestā Kara saimniecības pārvaldes Darba bataljonā, vada komandieris. 1922. gadā paaugstināts par virsseržantu. Pēc tam dienējis 3. Latgales divīzijas štābā. 1928. gadā atgriezies 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes godazīmi. Sākoties 2. pasaules karam, iestājies latviešu policijas pulkā „Rīga”, paaugstināts par šturmfīreru (leitnantu). Apbalvots ar I šķiras Dzelzs krustu. No frontē gūta ievainojuma miris 1944. gada 23. februārī un apbedīts Rīgas Brāļu kapos.