Aleksandrs Ozoliņš
Neatkarības rotas virsleitnants. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr.660.
Dzimis 1890. gada 17. februārī Rīgā skolotāja ģimenē. Izglītojies Pētera I reālskolā. 1915. gada novembrī mobilizēts zemessargos Gžatskā, 1916. gada novembrī beidzis 1. Maskavas praporščiku skolu, līdz 1917. gada jūnijam dienējis 196. rezerves kājnieku pulkā Tverā. Pēc tam pārcelts uz 37. Turkestānas strēlnieku pulku Rīgas frontē. Vācu uzbrukuma laikā kritis gūstā.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi I918. gada 5. decembrī Rīgā, piedalījies visās Neatkarības rotas kaujās, sākot no Rīgas atstāšanas. Paaugstināts par kapteini, skaitot no 1920. gada 1. janvāra.
1919.gada 16. janvārī pie Lielauces A.Ozoliņš, būdams posteņa vecākais slēpnī, atklāja ienaidnieka gatavošanos uzbrukumam un ziņoja par to priekšniecībai, pēc tam, neskatoties uz briesmām, palika savā vietā un turpināja novērošanu. Redzēdams situācijas draudīgumu, A.Ozoliņš ieradās pie galvenajiem spēkiem un kopā ar sešiem karavīriem devās pretim ienaidniekam. Niknā cīņā noturējās līdz papildspēku pienākšanai, saņēma gūstā vairākus sarkanarmiešus.
Izcēlies arī kaujās pie Slokas, Piņķiem, Ķemeriem. Pēc Rīgas atbrīvošanas iecelts par šaušanas apmācību vadītāju, vēlāk garnizona nodaļas priekšnieks Rīgas komandantūrā. Atvaļināts 1920. gada 20. maijā. Sevišķu uzdevumu ierēdnis Latvijas lauksaimnieku ekonomiskajā biedrībā. Piešķirta jaunsaimniecība Bukultu muižā. 1932. gadā iecelts par iecirkņa priekšnieka palīgu robežu jautājumos Dzelzceļa policijas Jelgavas nodaļā. Miris 1942. gada 3. janvārī un apbedīts Rīgas Brāļu kapos.