Jānis Rikveilis
Mans varonis ir mans tēvs Jānis Rikveilis Pētera dēls, dzimis 1891. gada 5. septembrī Kalncemju pag. Valkas apriņķī zemnieku ģimenē (5 brāļi, 1 māsa). Pēc skolas, kurā visas mācības notika krievu valodā, 21 gada vecumā paņemts zaldātos toreizējā cariskās Krievijas armijā. 1914. gadā, kad sākās I pasaules karš, tēvs jau bija apmācīts kara mākslās, apmācīts inspektoru kursos – skolā (attēlā). Krievijas armijas Ekspedīcijas korpusa sastāvā nosūtīts uz Verdenas cietoksni Francijā, lai kopīgi atvairītu ķeizariskās Vācijas armijas uzbrukumus. Cīņas ilga no 1916. gada februāra līdz decembrim, bija asiņainas. Tur arī gūti pirmie ievainojumi. Pārvests uz Pēterburgu, kur tēvs satikās ar jau pazīstamo Terēzi Makstenieci, kura tur kopa ievainotos. Par kaujām pie Verdenas cietokšņa tēvs saņēmis apbalvojumus, kuri gājuši zudībā. Redzami attēlā tēvam pie formas tērpa. Tēvs turējās kopā ar Terēzi. Viņi abi nošķīrās no cariskās armijas kā latviešu strēlniekiem piederīgi – tiem, kuri sevi uzskatīja par sarkanajiem strēlniekiem, paliekot Pēterburgā gāzt cara valdību Ļeņina vadībā. 1917. gadā kopā ar igauņu jauniešiem, jo jaunatne bija modusies. Ar saucienu “Par brīvu Latviju!” visi bija cīņas spara pilni atbrīvot Latviju no Bermonta, no vācu paliekām. Uzvara atnāca. Dievs svētīja Latviju un viņas baltos cilvēkus.
Par šo laiku manā fantāzijā ausa dzeja:
Caur novembra miglu, kad veļu laiks,
Iet tēvi un vectēvi – ciets maigais vaigs –
To solis reiz skanēja noteikts un naigs –
Uz Latvijas brīvību veda šis laiks.
***
Šo upuru vārdā Latvijai plaukt.
Ne asiņu purpuramatrubes saukt!
Pa baltu lielceļu iesim, kas austs
Ir karogā mūsu, tas debesu auts,
Ko Dievs mums ir devis, kam dvēseli tīt,
Lai visas rētas var mierīgi dzēst.
Vēl atceros – tēvam bija Viestura ordeņa goda zīme un arī kādas medaļas.
Kopš 1922. gada Jānis ar Terēzi roku rokā devās jaunās dzīves cīņās un uzvarās. Terēze kļuva Rikveile. Jaunā ģimene saņēma jaunsaimniecības zemi blakus vectēva zemei. Visi – vecie un jaunie – metās darbos ar tādu degsmi, ka koki drīz vien pārtapa par baļķiem un veidojās ēkas guļbūve, tikai šķūnis no dēļiem. 1928. gada 20. martā, kad piedzimu es – Vija Rikveile (tēvs man vēlēja vārdu no Latvija), arī ēku celtniecība gandrīz bija pabeigta. Bet atelpai nebija laika. Tēvs saņēma uzaicinājumu no zināmā pulkveža Kalniņa – viņš aicināja tēvu strādāt viņa vadītā Madonas apriņķa kara pārvaldē. Ar vecāko brāli vienojies, ka tā būs labāk, jo varētu vēl piepelnīties jaunu mājlopu iegādei, sēklas iepirkšanai utt., tēvs ar seržanta pakāpi uzsāka darbu jauniesaucamo apmācībā, arī pārvaldes darbveža pienākumus izpildot. Tēvs bija sajūsmā mācīt jaunos puišus, lai stingrs mugurkauls un stāja. Viņam uzticēta bija arī apvidus apmācība.
Mēs tomēr visi zinām, ka šis brīvvalsts laiks bija īss, tikai 20 gadi. Tēvs gan bija ieguvis virsniekvietnieka pakāpi (tāda bija Latvijas armijā), bet 1939. gadā Krievija vēl prasīja atļauju izveidot dažas Sarkanās armijas daļas, jo draudot uzbrukums no hitleriskās Vācijas. Kara pārvaldē mainījās vadība. Pulkveža Kalniņa vietā ieradās viens Sarkanās armijas virsnieks. Manu tēvu viņi vēlējās paturēt, lai visu dokumentāciju savestu kārtībā krievu valodā. 1940. gada vasarā tomēr saņēmām notu (nezinu, vai pareizi to nosaucu), ka Latvijai jāatver robežas visas Sarkanās armijas ieplūšanai un jāpakļaujas Padomju varai. Rīgā Kara ministrija izsludināja mobilizāciju. Tēvs devās prom, pamājot ar roku. Pēc pāris dienām atgriezās, jo mobilizācija tika atsaukta. Tēvam nepatika Ulmaņa lēmums. Viņš bija nobriedis atkal cīņai par brīvu Latviju. 1940. gada nogalē tēvu atbrīvoja no virsdienesta ar jaunākā leitnanta pakāpi. Pārcēlāmies atkal uz Kalnienas “Verdenu”. Tūlīt tēvs saņēma uzaicinājumu strādāt Kalncempju pagastmājā par darbvedi. Visus pārliecināja viņa perfektās krievu valodas zināšanas. Sākās II Pasaules karš. Drīz vien aizripoja steidzīgi krievu tanki garām “Verdenai” un aiztraucās lielā ātrumā vācieši motociklos. Tie pie mums noturējās līdz 1944. gada vasarai. Rudenī es sāku mācīties Litenes vidusskolā. Tēvu atkal aicināja strādāt pagastā, bet 1945. gada februārī, tēvam esot mājās, viņš tika arestēts un aizvests. Esot apsūdzība. Kad Litenē man to paziņoja, biju šausmās. 1991. gadā Atmodas laikā pieprasīju Rīgas ģenerālprokuratūrā izsniegt man tēva Reabilitācijas apliecību, jo zināju, ka tēvs aizvests nevainīgs. Tur minēti tēva miršanas dati – 1949. gada 10. jūlijs. Zīmīgi – pēc 6 dienām piedzima mana meita Aija. Tā mīļais Dievs man dāvināja mierinājumu par tēva zaudējumu.
Mana pirmā dzejas grāmata “No avota man auga dziesma” izdota Gulbenē, Vītola izdevniecībā 1999. gada 4. decembrī, atkārtoti 2009. gadā, tajā mana sāpe par tēvu izteikta dzejolī “Varoņi”.
Uzrakstu arī šajā vēstījumā par tēvu.
Tēva piemiņai
Varoņi
Kā varonim krist –
Cik skaisti – tā saka –
Jo tauta mīl varoņus savus.
Vij vainagus, ticīgie lūgšanas skaita,
Pie krusta aizvedīs taka.
Balts krusts kapu kalnā ikkatrā ir rodams,
Tur saliec plaukstas un saki
Dievs, dāvā šiem kritušiem dvēseles mieru
Lai netraucē dzīvajiem gaitu.
Vai varoņi tie, kas gūla tur tālu,
Zem ledāja pamesti klusu,
Bez lūgsnām, bez vainagiem tautiešu rokās,
Ne balta krusta kā zīmes?-
Kur dus mans tēvs,
Kam varoņa zīmi
Vairs nepiešķirs latviešu tauta?
Tu nezināms esi. Nav atdusas vietas-
Tik vienīgais, Dievs,
Tu to zini.
Aculiecinieka liecība skan šādi: vairāki mirušie vienā reizē sasviesti Kamas upes ūdeņos, virsū sasviestas smagumam Urālu kalnu atlūzas.
Mans mīļais tēvs bija pasakains cilvēks. Viņš prata visus darbus. Karavīrs bija visu viņam atvēlēto mūžu. Gulbenes pilsētas Vecajos kapos manā kapu laukumiņā uzstādījām tēvam piemiņas zīmi. Dievs dos un viņa dvēselīte atradīs šo vietu, kur dus viņa Terēze un būšu arī es.
Tēva arestu es motivēju kā atriebību un nenovīdību – viens tāds gudrais uzradies un nezin kāpēc tikai viņš derīgs Kalncempju pagastā par darbvedi, – pietika ar trīs parakstiem, lai cilvēks vairs neskaitītos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tēvam 1940. gadā bija piešķirta jaunākā leitnanta pakāpe, tātad skaitījās virsnieks. Latviešu armijas virsniekus jau centās visos veidos iznīdēt.
Pēc tēva aizvešanas mātei uzlika paaugstinātas nodevas un meža izstrādes normas, kuras viņa nebija spējīga izpildīt. Mājas tikai pašu celtas, no pašu guļbaļķiem: klēts, kūts un dzīvojamā ēka. Šķūnis no dēļiem. Tēvam un mātei šī zeme bija piešķirta kā jaunsaimniecība par dalību Latvijas brīvības cīņās. Nebijām ne kulaki, ne aizsargi. Tēvs bija uzticams Latvijas Armijai.
Kad nodevas netika izpildītas, atbrauca bruņoti vīri un atņēma visu līdz pēdējam, kas bija klētī un pagrabā. Mēs abi ar brāli Jāni bijām skolas vecumā, viņš tikai 5 gadus jaunāks par mani. Palikām bez maizes kumosa. Pagrabā tikai sīkie kartupelīši. Vēl pienāca slepena ziņa, ka esam iekļauti izsūtāmo sarakstā. “Tikai ne to!” māte iesaucās un pieņēma priekšlikumu atdot māju un zemi Valsts zemes fondā. Māte to izdarīja izmisumā, jo tādu rīcību gaidīja ģimene, kas iekāroja “Verdenu”. Un, lai būtu pilnīgi droši, ka vairs nekāda ģimene nepastāv, es apprecējos ar pilnīgi svešu cilvēku. Kad viņš mātei lūdza manu roku, māte brīnījās – svešs! Viņš mani bija nolūkojis, kad redzēja Stāmerienes zaļumballē. Māte tikai noteica: “Bet, meitiņ, varbūt tā būs labāk.” Un es pateicu jāvārdu nedomājot, kā būs vēlāk. Savienība pastāvēja 7 gadus.
Vija Poļaka, dzimusi Rikveile
Gulbenes novadā, Stiķos
- gada 10. februārī
