Jāzeps Baško

Lidotājs, eskadriļas „Iļja Muromietis” komandieris, Latvijas Gaisa karaspēka organizators, Aviācijas divizionu komandieris, Armijas Aviācijas virspavēlnieks, ģenerālis.

Dzimis 1889. gada 9. janvārī Daugavpils apriņķī Jasmuižas pagasta Kastīrē nabadzīgā daudzbērnu ģimenē. Tēvs Staņislavs Baško bija sīkzemnieks, māte nodarbojās ar mājsaimniecību. Ģimenē dzimuši desmit bērni, no kuriem četri miruši agrā bērnībā smago apstākļu dēļ. Jāzeps jau agrā bērnībā izbaudīja ganu gaitas pie saimniekiem, tā palīdzēdams ģimenei ar iztikas līdzekļiem. Viens no brāļiem – Kazimirs, pabeidzis divklasīgo tautskolu, sāka strādāt uz dzelzceļa. Pašmācības ceļā papildināja savas zināšanas un uzkalpojās līdz bagāžas kasierim Belostokā. Viņa iedvesmots, zinātkārais Jāzeps pabeidza pagasta skolu Jasmuižā un tautskolu Preiļos. Tālāk mācības turpināja pie brāļa Kazimira Krievijā Belostokas reālskolā. Iecerētās matemātikas studijas izrādījās pārāk dārgas, tāpēc Jāzeps 1908. gadā iestājās Vladimira kājnieku kara skolā Pēterburgā, kuru beidza 1910. gadā podporučika dienesta pakāpē (leitnants).

Pēc kara skolas absolvēšanas tika nosūtīts uz savu pirmo dienesta vietu sapieru bataljonā Smoļenskā. Kad cara armijā sākās vervēšana gaisa kuģotājos, Jāzeps Baško brīvprātīgi 1911. gadā pieteicās Krievijas gaisa kuģniecības skolā Pēterburgā. Skolas laikā mācību grupa apmeklēja arī Gatčinas Aviācijas skolu Pēterburgas apkaimē. Tur veica pirmos pasažieru lidojumus ar lidmašīnu un lidojumus ar brīva lidojuma baloniem gaisa kuģniecības skolā. Pēc skolas beigšanas tika nosūtīts uz kādu gaisa kuģniecības rotu. No turienes 1913. gadā brīvprātīgi panāca pārcelšanu uz Gatčinas Aviācijas skolu, kur mācījās lidot ar lidmašīnām Forman – 4 un Forman – 7. Skolu beidza tās otrajā pilotu izlaidumā un tika atstāts skolas bataljona pirmajā rotā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Jāzepu Baško norīkoja smago četrmotoru bumbvedēju „Iļja Muromietis” vienībā un nosūtīja uz Varšavas fronti. 1915. gada sākumā viņš jau bija eskadriļas komandieris un štāba kapteinis. Tur viņš veica neskaitāmus uzlidojumus ienaidnieka pozīcijām, tika ievainots. Pēc ievainojuma atgriezās vienībā, kur arī nodienēja visu kara laiku. 28 gadu vecumā saņēma pulkveža dienesta pakāpi. Apbalvots ar visiem tā laika Krievijas ordeņiem: 4 Jura krustiem, Jura ordeni, Jura ieroci, 2 Vladimira, 2 Staņislava, 3 Annas ordeņiem.

Sairstot vecajai krievu armijai, pēc Oktobra apvērsuma Jāzeps Baško nonāca lielinieku dienestā un bija spiests palikt Krievijā līdz Pilsoņu kara beigām. Pēc ilgas formalitāšu kārtošanas Jāzepa Baško ģimene 1921. gadā legāli atgriezās Latvijā, lai piepildītu savus sapņus atpūsties tēva mājās un pamakšķerēt zivis ezerā. Tomēr sapņiem nebija lemts piepildīties, jo vecāki bija miruši. Neilgu laiku paciemojies pie brāļa ģimenes, Jāzeps Baško devās uz Rīgu meklēt darbu, lai uzturētu ģimeni: dzīvesbiedri Jevdokiju, meitu Regīnu (1914), dēlus Julianu (1919) un Jāzepu  Kazimiru (1917).

Jāzeps Baško sākumā bija gatavs atteikties no pulkveža pakāpes, un divizionā tika pieņemts 1921. gada 22. jūnijā kā „brīvā līguma pilsonis un teorētisko disciplīnu pasniedzējs Aviācijas skolā” (1921. gada 16. septembra pavēle Nr. 192). Šajā laika posmā viņš sarakstīja vairākas grāmatas par aviāciju, no kurām mācījās gan militārie, gan civilie lidotāji. Viņš lasīja arī lekcijas karaskolā. Kad Aviācijas parks tika pārveidots par Aviācijas divizionu, pulkvedis Baško tika iecelts par tā komandieri. Viņš ieviesa vairākas izmaiņas. Diviziona personālam izveidoja speciālu uniformu, līdzīgu tai, kādu nēsāja armijā, tikai melnu. Tika radīts lidlauku tīkls. Bez Spilves lidlauka jaunus kara aerodromus iekārtoja pie Krustpils, Daugavpils, Liepājas un Gulbenes. Lielas izmaiņas aviācijas diviziona darbībā 1923. gadā notika arī attiecībā uz diviziona apgādi ar lidmašīnām. Diviziona esošo vācu un krievu trofeju un angļu lietoto lidmašīnu parku papildināja jaunas lidmašīnas no Itālijas. Pulkvedis Jāzeps Baško devās uz Itāliju, lai iepazītos ar tur ražotajām Ansaldo Al Balilla un SVA-10 tipa lidmašīnām, kas arī vēlāk tika iepirktas (1923. gada 28. aprīļa pavēle Nr. 97). Sakarā ar pulkveža J. Baško „nākšanu pie varas” aktivizējās taktiskā lidošana Latgalē.

1926. gada 29. septembrī pulkvedis Jāzeps Baško tika iecelts par Kara aviācijas pulka komandieri. Pēc pulkveža J. Baško aiziešanas no aviācijas pulka komandiera amata un viņa iecelšanas augstā Tehniskās divīzijas štāba priekšnieka amatā viņš, pamatojoties uz kara ministra pavēli 1929. gada 30. novembrī, tika vienlaikus iecelts arī par armijas aviācijas inspektoru. Pulkvedis Jāzeps Baško nekad, ieņemot šo papildus amatu, neaizmirsa savu sirdslietu – aviāciju – un arī pēc 1929. gada aktīvi piedalījās lidojumos, kā arī sadarbojās ar Bruņošanās pārvaldi jaunu lidmašīnu iepirkšanā ārzemēs.

Pēdējie aviācijas pulka pastāvēšanas gadi (1937 – 1940) līdz padomju okupācijai izvērtās par pulka attīstības, spēka un ziedu laikiem. Tas bija apgādāts ar tā laika modernāko aviācijas tehniku.

1940. gadā Jāzeps Baško tika paaugstināts ģenerāļa pakāpē. Par ieguldījumu Latvijas aviācijas attīstībā viņu apbalvoja ar Triju zvaigžņu ordeni (III šķira 1929.g.), Viestura ordeni (II šķira), kā arī ar daudziem ārvalstu ordeņiem: Somijas Baltās Rozes, Čehoslovākijas Baltās Lentas, Igaunijas Ērgļa, Polijas Polonia Restituta un citiem ordeņiem un atzinības rakstiem.

Pēc demobilizācijas no armijas Jāzeps Baško ar dzīvesbiedri Jevdokiju pārcēlās uz dzīvi viņam savulaik valsts piešķirtajā zemes īpašumā dzimtajā pagastā Kastīrē. Nodarbojās ar lauksaimniecību, iekopa augļudārzu, kurā auga ābeles, plūmes un ogu krūmi. Dārza zemākajā vietā spoguļojās divi zivju dīķi. Tajos ziedēja dzeltenās ūdenslilijas un baltās ūdensrozes. Savā brīvajā laikā nodarbojās ar makšķerēšanu. Šeit ģenerālis pārdzīvoja divas okupācijas un sava mūža nogali, kura vecajam karavīram bija ļoti smaga. Sevišķi grūts bija ģenerāļa pēdējais dzīves gads atjaunotās komunistu varas apstākļos. Ne viņam pašam, ne sievai pensiju nemaksāja, tika uzlikts maksāt nodevas un nodokļus, kas padzīvojušajam cilvēkam bija smaga nasta. Algotu darbaspēku pieņemt baidījās, lai neiekļūtu „budžu” sarakstā.

Īsi pirms nāves ģenerālis Jāzeps Baško sarunā ar dēlu Juliānu bija izteicis viedus vārdus: „… Neviena varmācīga impērija nevar pastāvēt mūžīgi. Kā varenajai Romai, Maķedonijai, tā arī Sarkanajai Krievijai jāsabrūk.”

Smaga darba nomocīts, neizārstētas slimības seku rezultātā vecais karavīrs 1946. gada 31. maijā 57 gadu vecumā aizgāja mūžībā. Apbedīts Rušonas pagasta Eikšas kapos.

Attēlā  Ž.Šenberga glezna, Jāzepa Baško portrets (1933.g.) audekls, eļļa, 68 x 53 cm

Autors: Ināra Krusta

Latvijai 100