Otto Seviško

Otto Seviško piedalījās Pirmajā pasaules karā latviešu strēlniekos.

Mani varoņi ir vecaistēvs Otto Seviško  un viņa sieva, mana vecāmāte Olga Seviško (dzimusi Gusars).

Uzvārds „Seviško” savulaik tika krieviskots no latviešu uzvārda Sevišķis, manam vecvectēvam Intam Sevišķim dienējot cara armijā. Viņš pabeidza dienestu kā unter oficieris Ints Seviško un dzīves gaitā kļuva par Šreienbušas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības virskomandieri, uzņēmēju un pat “Rīgas goda pilsoni”, bet tas jau ir cits stāsts.

Savukārt viņa dēls, mans vecaistēvs Heinrihs Otto Sevišķis, vēlāk Otto Seviško (dzim. 1892. gada 19. septembrī p.vec.st. – miris 1958. gada 25. jūnijā), bija sportisks jauneklis, kurš aizrāvās ar vieglatlētiku. Kā redzams no laikrakstiem, jau 1912. gadā tiek pieminēti viņa sportiskie panākumi¹. Paralēli sportista gaitām Otto apgūst mehāniķa arodu Rīgas kuģu būvētavas darbnīcās, kur 1913. gadā iegūst jaunākā meistara diplomu. Tomēr šis arods Otto neaizrauj un viņš sāk studēt medicīnu. 1. Pasaules kara sākums sakrīt ar mācību laiku, bet pabeidzis medicīnas skolu, 1916. gadā Otto tāpat kā daudzi latviešu jaunieši dodas Latviešu strēlniekos. Otto tiek ieskaitīts 8. Valmieras Latviešu strēlnieku pulka 1. rotā par feldšeri.

Strēlniekos viņš satiek manu vecomāti Olgu (dzim. 1893. gada 10. aprīlī p.vec.st. – mirusi 1981. gada 17. jūlijā), kura devusies karā kā žēlsirdīgā māsa. Drīz vien abi salaulājas, un kopā ar saviem strēlniekiem, kā mēdza teikt mana vecāmāte, izstaigāja grūtību pilnās kara takas.

8. Valmieras Latviešu strēlnieku pulks piedalījās Ķekavas kaujās, Smārdes kaujās, Ziemassvētku kaujās un Mazās Juglas kaujās. Par varonību šajās kaujās Otto saņēma Jura krustu.

Man maz ir zināmi šo kauju stāsti, jo vecaistēvs mira, kad biju mazs, tomēr no vecāsmātes Olgas stāstītā zinu, ka Otto ne reizi vien pats nesis ievainotos biedrus ārā no kaujas lauka. Reiz pat tāpēc nonācis vācu gūstā, bet tur sadraudzējies ar vācu kareivi, apsargu, kurš ļāvis viņam izbēgt no gūsta un atgriezties pie savējiem. Vēlāk, 1924. gadā, mājup no Parīzes braucot, Otto esot viņu apciemojis Vācijā, kur kopīgi tukšojuši pa kādam alus kausam.

Latviešu strēlniekiem atkāpjoties no Latvijas, mani varoņi kopā ar savu pulku nonāca Krievijā un tāpat kā daudzi strēlnieki turpināja karot „sarkanajos” strēlniekos. Viņu daļas cīnījās Dienvidu frontēs, Perekopos, Kahovkā. Ar lielu cieņu vecāmāte runāja par saviem komandieriem Jukumu Vācieti, Pēteri Avenu, viņi bijuši strēlniekiem kā tēvi.

Atgriežoties Latvijā, milzīgs bijis karavīru saviļņojums, šķērsojot Latvijas robežu, tie asarām acīs dziedājuši Latvijas himnu. Toties jo liels pēc tam nāca sarūgtinājums, saskaroties ar tautiešu nosodījumu par karošanu „sarkanajos”. Vecāmāte to ļoti pārdzīvoja, teica, ka nemaz nebija citas izvēles, kur viņu pulkus sūtīja, tur bijis arī jākaro, bet visiem strēlniekiem bijusi tikai viena doma – par Latvijas brīvību un neatkarību.

Pēc kara Otto atsāka ļoti intensīvi sportot, kļūstot par 10 kārtēju Latvijas čempionu 100 m un 200 m skriešanas distancēs. Būdams četrkārtējs Latvijas meistars – 100 m (1923.g.), 200 m (1923.g.), 4×100 m stafetē (1922.g,), zviedru stafetē (1923.g.), – viņš piedalījās Latvijas valsts pirmajās, 1924. gada Vasaras olimpiskajās spēlēs Parīzē, kur 100 m distancē iekļuva ceturtdaļfinālā. Un tas 32 gadu vecumā!

Olga pēckara gados aktīvi darbojās Latviešu veco strēlnieku biedrības dāmu komitejā, bija kasiere biedrības trūcīgo sekcijā, kas rūpējās par vientuļajiem, slimajiem strēlniekiem, kritušo strēlnieku bāreņiem un atraitnēm. Viņa lepojās ar savu strēlnieku krūšu nozīmi un bieži to valkāja arī padomju laikos. Savukārt mazbērnos audzināja dzimtenes patriotismu. Viņa bija saglabājusi neatkarīgās Latvijas sarkanbaltsarkano karodziņu, ko rādīja un nebeidza man atkārtot: “Tu redzēsi, dēliņ, pienāks tā diena, un Latvija atkal būs brīva”.