Andrejs Šireika
Strēlnieks. Dzimis 1898. gada 10. martā Ogres rajona Jumpravas ciemā daudzbērnu (8 bērni) ģimenē. Vecāki – kalpi. “Tentenu” mājas. No 8 gadiem ganos. Ziemā pamatskolā. Pēc 4. klases jau lauku darbos. 1914. gadā vilnas fabrikā par kārsēju un vērpēju.
1917. gada 3. februārī iesauca karadienestā latviešu strēlnieku rezerves pulkā. 1917. gada maijā iedalīja 8. Valmieras pulkā. Tās bija jau Ložmetējkalna pozīcijas.
Sekoja kaujas pie Ikšķiles un Mazās Juglas. 1918. gada februārī, vāciešiem ieņemot Latviju, neliela grupiņa strēlnieku bija izvietoti netālu no Valmieras. Andrejs viens naktī devās uz Valku, jo citi gribēja palikt Latvijā. Ar pēdējo vilcienu aizbrauca un nokļuva Krievijā, kur jau bija liela daļa strēlnieku. 1918. gada martā iestājās 8. pulkā. Tā jau bija Sarkanā armija.
Pirmā kauja bija jūlijā Jaroslavļā pret tām krievu daļām, kuru mērķis bija atjaunot impēriju. Toreiz teica – nedalāmo Krieviju. Vēsturē – Krievijas Pilsoņu karš.
Pēc tam pulks bija Vologdā. Tajā laikā bija pazīstamas t.s. strēlnieku sapulces. Šādā veidā pieņēma rezolūciju ar lūgumu sūtīt uz fronti. 1918. gada septembrī pulku nosūtīja uz dienvidu fronti pret ģenerāļa Krasnava kazakiem pie Poforinas. Pie Alksikovas stacijas Andrejs tika ievainots. Ārstējās Maskavā. Izveseļojies atgriezās pulkā (vietvārdi pierakstīti no Andreja Šireikas stāstījuma. Cerams, tuvi īstenībai. J.B.). 1919. gada aprīlī ar savu pulku bija frontē Kurzemē un Latgalē. Tātad ar saukli – pret vāciešiem un lai nodibinātu boļševiku varu. Tā radās Stučkas valdība. Cerētās zemes u.c. “labumu vietā” terors. Zaudējumi lielu tautas daļu noskaņoja pret “sarkanajiem” un kuplināja Latvijas armijas rindas Brīvības cīņās. Arī daļa t.s. “sarkanie” strēlnieki pievienojās brīvības cīnītājiem.
Andrejs ar pārējiem atkāpās Krievijas virzienā, “pa ceļam” izbaudot poļu armijas daļu kaujas spējas. Poļi palīdzēja mums un sev, gādājot lai boļševiki būtu tālāk no viņu robežām.
Andrejs Šireika turpmākajās cīņās Krievijā arī veicināja savas tautas un bērnības zemes neatkarību. Parīzes Miera konferencē 1919. gadā bija klāt arī Kolčaka un Deņikina pārstāvji, vai pat kāds no viņiem, ar vienu sakāmo: “Nedalāmā” Krievija, neko “nedzirdot” par pakļauto tautu brīvības tieksmēm.” 1919. septembrī mūsu tautietis bija vēsturiskajās cīņās pie Orlas pret Deņikina armiju.
1920. gada sākumā saslima ar tīfu smagā veidā un trīs mēnešus bija slimnīcā Nikolajevā un Hersonā. Pēc tam pulkā nespēcīgo rotā. Tad frontē pret ģenerāļa Vrangeļa vienībām pie Dņepras, Kahovkas, Perekopā un Krimā līdz Eipatorijai.
1920. gada beigās pulku izformēja un daļu strēlnieku iedalīja 52. Jekaterinburgas strēlnieku divīzijas 467. pulkā un nosūtīja uz Maskavu. Arī Andreju. Demobilizācija 1921. gada maijā. Tad uz Sibīriju, jo Novosibirskas apgabala Čingisi sādžā dzīvoja piederīgie kā bēgļi no 1. Pasaules kara. Strādāja lauku un mežu darbos.
1923.gadā kopā ar radu ģimeni atgriezās Latvijā. Darba dzīve turpinājās muitas plombētavā kā strādniekam. Iestājās transportstrādnieku arodbiedrībā. Turpinājās izglītošanās. Par to pats strādnieks: “Trīs gadus vakaros klausījos lekcijas. Tautas augstskolas lektori bija Leons Paegle, Andrejs Kurcijs, Pēteris Birkerts, Pāvils Rozītis u.c. Biju Tautas augstskolas klausītāju kluba un Darba jaunatnes kultūras biedrības biedrs. No 1931. gada 1. aprīļa līdz 1938. gada 30. augustam, ar pārtraukumiem, kalpoju Muitas departamenta muitnīcā kā muitas uzraugs. 1936. gadā apprecējos ar Hermīni Grišku.” No 1940. gada līdz 1941. gadam Ķuzes fabrikā “17. jūnijs” strādnieks un ugunsdzēsējs.
Piedalījās mākslinieciskajā pašdarbībā.
Pēc vāciešu ienākšanas dzīvoja laukos, arī Gārsenes “Babietēs” pie radiem.
No 1941. gada (citā pierakstā – no 1948. gada) līdz 1958. gadam bija sargs dzelzceļa autoremontu rūpnīcā Turgēņeva ielā 27. 1958. gadā pensija. Sākumā vecuma pensija 45 rubļi. No 1973. gada personālā pensija 60 rubļi.
Apbalvojumi: divi Goda raksti, medaļa “Par teicamu darbu”, Jubilejas medaļa “PSRS Bruņoto spēku 50 gadi”, Latvijas vai latviešu strēlnieku krūšu nozīme, Darba veterāna medaļa, Ļeņina 100-gades Jubilejas medaļa “PSRS bruņoto spēku 60gadi”.
Apbalvots arī ar Latvijas CK, t.i. partijas un Rīgas Izpildu komitejas Goda rakstu, ar piemiņas medaļu “35 gadi kopš uzvaras Lielajā Tēvijas karā”. Bija tādi laiki, tādas balvas. 1969. gada decembrī iestājās Strēlnieku muzejā Rīgas grupā.
Vēl izraksti no lapām un lapiņām Kahovkā: 7. augustā pārcēlās pāri Dņeprai.
- gada 7. novembrī sāka pāriet Sivašu.
… Atmiņā kauja pie Berislavas (?)… pie Kahovkas – aiz Dņepras. Pulks apmetās kādā muižā un redzējām, ka zemnieki pieved laivas… teicām: “Nebūs labi.” Gājām stāvā Dņepras krastā meklēt ūdeni. Kāda gulēšana! Piecēla mazā gaismiņā. Uz salas organizēja laivas. Mūsu ložmetējnieki – izlūki apšaudīja pretinieka posteni, tas atkāpās. Pārcēlāmies, gājām… priedītes, uzkalni… aprikožu un vīnogu krūmi, kādus 1-2 km pagājām… gaidījām pavēli. Pēc pāris stundām nāca baltie uzbrukumā, bijām nepilna rota. Sākām atkāpties. Vada komandieris Sams (?), lai smagi ievainots nekristu gūstā, vērsa ieroci pret sevi. Mēs atkāpāmies, bijām daži desmiti cilvēku. Vēl… bojātas patronas, jo sprādziens pēc dažām sekundēm nevis uzreiz. Pieskrienam pie Dņepras krasta, vēl pirms tam pieteka. Pirmie tika laivās, citi peldus… vairāki netika pāri. Vēl pēc tīfa nebiju īsti vesels, tāpēc nevarēju lāga paskriet. Kad tiku līdz upei, laivu vairs nav. Krūmāji, meldri… ienaidnieks vēl nav tuvu. Redzam – maza laiviņa. Tikām līdz salai, braucot dzirdējām saucienus, ka viens krievu zēns palicis, lai atbrauc pakaļ. Jau dzirdējām pretinieku tuvumā, nevarēja braukt, apmēram 20 cilvēki no rotas neatgriezās. Kad atnācām, gājām palīgā pie Berislavas, pāri otrā pusē.
Neitrālā zonā bija vīnogu krūmi, līdām ar karavīru katliņu. Pulka štābā uzzināja, ka izlūki bija vīnogās, lai pacienā.
Vienu nakti sūtīja izlūkos. Nakts bija skaidra. Pēc “Lielā Lāča” skatījāmies. Granāta vienā rokā, šautene otrā. Stundu staigājām, nogājām sānis pie krievu daļām: “Razvedčiki… O perebežņiki (krieviski) – Izlūki… O pārbēdzēji… nāk pa vienam…!” Tā, kamēr ieskaidrojām.
Fragments no aplamās 8. Pulka sūtīšanas uz otru krastu:
“Pie Vrangeļa gāja dažādi. Pie ieejas Krimā “noguldīja”… vēss, novembris, uguni nevarēja iekurināt. Iepriekš pretinieka vilcienā bijām ieguvuši sālītus konservus. Slāpa. Kad bijām Krimā iekšā, mūsu komanda dabūja zirgus un vienā laidienā līdz Eipatorijai. Pašā jūras krastā nometināja kādā mājā. Puiši pa vīna pagrabiem. Daži sadzērās… Mēs vienu pudeli sadalījām. Atradām vienu noliktavu ar zaļiem angļu sūtītiem šineļiem vrangeliešiem. Šineli pēc kara Sibīrijā pāršuva pēc auguma. To vēl 1923. gadā valkāju Rīgā pie Ķuzes. Angļu mugursoma arī. Atbrauca māsas dēls un to aizveda uz Gārseni.
Krimas tatāri neēda cūkas gaļu. Paņēmām vedējus no vietējiem, nebija, kur mainīt un nobrauca 100 km. Vedēji bēdājās… paņēma pātagu un aizgāja, atstāja zirgus, ratus un gāja atpakaļ… Tas bija liels ļaunums no mūsu puses.”
To stāstīja ar aizkustinājumu.
Vēl ir stāsti par Sibīriju, turp braukšanu, atpakaļceļu. Sibīrija: “Viņu lopiņi ziemā gāja uz āliņģi padzerties. Zemīti varēja strādāt, cik grib. Arī pļavas varēja ņemt. Pat 200 km vedām vecus celmus. Lielā katlā sautējām, tecēja darva, zemnieki meklēja, ar ko ratus smērēt. Viņi deva graudus, atvedām diezgan daudz kviešu.
Jau Latvijā esot, Andrejs spēlēja pašdarbības teātrī. Reiz tēloja virsnieku. Skatītājs – virsnieks jautāja, vai esot dienējis kā virsnieks, labi sanācis. Nē – tikai nodaļas komandieris, t.i. vada.
Sarunu biedrs atzina, ka viņus arvien pavadījusi dziesma, gribējuši izveidot kori.”
Ieskats strēlnieku cīņās un izjūtās.
- gada oktobrī.
