Konrāds Dekerts

Konrāds Dekerts, zvērināts advokāts. Dzimis 1891. gada 15. augustā Iršu pagastā kā skolotāja un pag. darbveža Aleksandra Dekerta vecākais dēls. Beidzis 1910. gadā Rīgas pilsētas reālskolu, 1915. gadā Maskavas universitātes Juridisko fakultāti un iestājies uz īsu laiku Maskavas advokatūrā. Precējies ar Mariju Martinovu. Pēc kara strādājis Parīzē par bankas korespondentu un Beļģijā par komersantu līdz 1925. gadam. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, III šķira (par sevišķiem nopelniem Bermonta laikā, kad bijis franču kara misijas loceklis un franču virsnieks izlūkošanas daļā Baltijas valstīs), 2 reizes ar Franču kara ordeni (Croix de guerre), angļu Military Cross un citām goda zīmēm. Ir Rutenijas goda filistrs. 1915. gadā brīvprātīgi iestājies armijā. 1916. gadā beidzis Maskavā Aleksandra kara skolu un aizsūtīts uz krievu karaspēka daļām franču frontē. Pēc Krievijas revolūcijas iestājies franču koloniālpulkā.  1919. gadā ar Franču misiju sūtīts uz Latviju. 1920. gadā demobilizēts Parīzē, kur arī palicis strādāt bankā. Pārvaldījis vairākas valodas. Daudz strādājis sava pagasta piensaimniecības izveidošanā.

Konrāda Dekerta dzīves stāsts

(15.08.1891 –19.11.1942)

Šis būs stāsts par Kokneses novada Iršu pagastā dzimušu ievērojamu cilvēku Konrādu Dekertu  – izcilu advokātu un aktīvu sabiedrisko darbinieku, drosmīgu karavīru un cīnītāju par Latvijas neatkarību.

Konrāds Dekerts ir dzimis Latvijā, bet viņa dzimtas saknes ir meklējamas Vācijā.

1766. gadā, pēc ķeizarienes Katrīnas II iniciatīvas, Iršos tika dibināta lielākā baltvācu zemkopju kolonija Baltijā. No Vāczemes Iršos ieradās daudzi ieceļotāji, kuri paaudžu paaudzēs, līdz 1939. gadam, iedzīvojās un saimniekoja kolonijā – apstrādāja zemi, nodarbojās ar amatniecību un lauksaimniecību.

1891. gada 15. augustā baltvācu kolonistu Aleksandra Johana Dekerta un Idas ģimenē nāca pasaulē dēls Konrāds Dekerts. Konrāda vecāki zināja, ka audzinās dēlu par krietnu cilvēku, bet, stāvot pie zēna šūpuļa, viņiem nebija ne mazākās nojausmas, ka viņš būs apveltīts ar izcilām prāta spējām, daudz mācīsies, drosmīgi dzīvos ar savu pārliecību, piedalīsies I Pasaules karā, cīnīsies par Latvijas neatkarību, ieņems atbildīgus amatus. Par savā dzīvē sasniegto saņems vērtīgus apbalvojumus: III šķiras Lāčplēša Kara Ordeni Nr.1985 (apbalvots 1926. gadā par sevišķiem nopelniem bermontiādes laikā 1919. gada oktobrī – decembrī), Francijas Kara krustu (visas 3 pakāpes), Anglijas ordeni “Military Cross”, Beļģijas Kroņa ordeni (apbalvots I Pasaules karā), Krievijas Svētā Staņislava ordeni (III šķira).

Konrāds Dekerts ir dzimis Iršos (Vidzemes guberņā) jeb senos laikos tā dēvētajā Hiršenhofā, Vaskukalna mājā. Vaskukalna mājā sākās Dekertu dzimtas stāsts. Mūsdienās šo vietu sauc par Tālēm.  Jēkaba Dekerta (Konrāda Dekerta brālis) nostāsts liecina, ka Vaskukalna nosaukums radās kolonijas laikā. Tur dzīvoja latviešu zemnieks, kurš nodarbojās ar biškopību – tātad viņa amats bija saistīts ar vasku. Viņš kolonijā nevarēja palikt un tika izsūtīts uz Gulbenes pusi. Vaskukalnam un tajā esošajai mājai tika iedots 58. numurs (kolonistu mājām nebija nosaukumu, tās tika numurētas).

Konrāda bērnība ir saistīta ar laukiem. Pienākot skolas laikam, zēns 6 gadus mācās Iršu centra 6 klašu vācu pamatskolā. Skolā strādā 6 skolotāji. Konrāds ģimenē ir vecākais bērns. Ar laiku viņam piepulcējas prāvs pulciņš  brāļu – Nikolajs, Rafaels, Georgs, Jēkabs, Bertolds – un divas māsas: Aleksandra un Zigfrīda.

Neraugoties uz kuplo bērnu skaitu, vecāki atbalsta Konrāda interesi par mācībām, un pēc Iršu centra 6 klašu vācu pamatskolas beigšanas viņš mācās Rīgas Pilsētas reālskolā. Mācības notiek vācu valodā. Reālskolu Konrāds beidz 1910. gadā ar zelta medaļu. Esot prom no mājām, Konrāds kļūst patstāvīgs un dodas uz Maskavu, lai iestātos M. Lomonosova Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē. Universitāti viņš  beidz 1915. gadā ar sudraba medaļu. Iegūtās zināšanas  uzņēmīgais jauneklis liek lietā un sāk strādāt  par zvērināta advokāta palīgu Maskavas apgabaltiesas rajonā. Darba gaitas nav ilgas. 1914. gada jūlijā sākas Pirmais pasaules karš.

Konrāds 1915. gada septembrī brīvprātīgi iestājas Krievijas armijā. 1916. gada maijā  Maskavā beidz Aleksandra karaskolu un iegūst jaunākā virsnieka  (praporščika) pakāpi. Šī paša gada jūlijā Konrāds tiek iekļauts 1. krievu atsevišķās brigādes sastāvā un komandēts doties uz Francijas fronti.  No 1916. gada līdz 1918. gadam viņš cīnās pret Vācijas armiju. Konrādam nav pieņemams vācu militārisms.  Karojot Francijas frontē, viņš ir pulka tiesas priekšsēdētājs, 1917. gada jūlijā iecelts par rotas komandieri, vēlāk paaugstināts par podporučiku. No 1917. gada oktobra Konrāds pilda bataljona tiesas priekšsēdētāja uzdevumus.  1918. gada janvārī, sakarā ar brigādes izformēšanu, viņš  tiek iecelts par jaunāko virsnieku apvienotajā rotā krievu bāzē.

Konrāds Dekerts labi zina franču valodu. 1918. gada jūnijā viņš brīvprātīgi iestājas Francijas armijā, lai apgūtu franču kara mākslu un izlūkdienestu darbu. Viņš ir armijas 1. koloniju pulka leitnants un tulks Senegālā. No 1918. gada jūlija līdz 1919. gada jūlijam Konrāds Dekerts dienē Arhangeļskas frontē  – kā virsnieks vada  Francijas Ziemeļu ekspedīciju un piedalās kaujās pret lieliniekiem pie Murmanskas un Arhangeļskas.

1919. gada jūlijā Konrāds Dekerts atgriežas Francijā. Tiek iecelts par Francijas kara misijas locekli Baltijas valstīs. Misijas laikā tiek kontrolēta vācu armijas izvākšanās no Baltijas un sekmēta cīņa pret lieliniekiem. Misijas uzdevumā 1919. gada rudenī Anglijas – Francijas virsvadība nokomandē Konrādu iestāties Bermonta Rietumkrievijas brīvprātīgo armijā, kur viņš veic armijas sapieru dienesta priekšnieka palīga pienākumus, nodarbojoties ar kontrpropogandu un izlūkošanu, un piegādā svarīgas ziņas latviešu štābiem. Viņš izglābj aptuveni 400 cilvēkus no nošaušanas, arī 2 sakarnieces no Latvijas armijas: Veščunu  un Lācis.

1920. gadā Konrādu no armijas demobilizē veselības stāvokļa dēļ. Viņam atklāj plaušu tuberkulozi. Slims būdams, viņš ir dienējis un godprātīgi pildījis uzticētos pienākumus. Pēc demobilizēšanas viņš paliek Francijā un strādā par bankas korespondentu. Neilgu laiku Konrāds dzīvo Briselē un korespondenta pienākumus veic eksportfirmā.

1925. gadā Konrāds atgriežas Latvijā. Kā pats viņš teicis, uz Latviju atbraucis nomirt, jo ar veselību bijis pavisam slikti. Mamma Ida par dēlu ļoti rūpējusies. Lauku vide un mātes mīlestība pamazām palīdz Konrādam atlabt.

1926. gadā Konrāds satiek Mariju, meiteni, kura viņam iepatīkas. Ir skaists draudzēšanās laiks. 1927. gadā viņš Marijai atklāj, ka ir slims ar plaušu tuberkulozi un uzdod jautājumu, vai ar slimu cilvēku viņa vēlas sasaistīt savu turpmāko dzīvi? Atbilde skan: „Jā!” Tajā pašā gadā Konrāds Dekerts un Marija Martinova apprecas.

1927. gada aprīlī Konrāds sāk strādāt Rīgā par advokāta Dāles palīgu. Sākums ir grūts. Konrāds mācās latviešu valodu un kārto eksāmenu. Citādi advokatūrā strādāt nevar. Konrāds dzīvo gan Rīgā, gan brauc uz Iršiem Vaskukalnā, kur viņu gaida ģimene un darbi vecāku saimniecībā.

Paralēli privātajai dzīvei Konrāds kāpj pa karjeras kāpnēm un nodibina savu advokātu biroju. Iršos vecāki ir nopirkuši zemi, ko atdod dēliem. Sava daļa tiek arī Konrādam.

1928. gadā Konrādam un Marijai piedzimst meita. Konrāds viņu nosauc par Tatjanu. Meitai vārds tiek izvēlēts par godu Tatjanas dienai. Tatjana ir dēvēta par studentu aizstāvi. Konrāds ir  krievu studentu korporācijas „Ruthenia” goda filistrs.  1928. gads Konrāda dzīvē saistās ar vēl vienu svarīgu notikumu. Viņš Iršos sāk celt savu māju “Krustupji”. Konrāds daudz strādā advokāta birojā, lai nopelnītu naudu, ko iegulda būvniecībā. Viņš konsultē sabiedriskās organizācijas, Latvijas pareizticīgo centrālo draudzi, Latvijas kara invalīdu biedrību. “Krustupjus” ceļ kā dzīvojamo māju, kurai vienā galā paredzētas telpas veikalam.

1930. gadā Konrādu Dekertu uzaicina strādāt par juriskonsultu Beļģijas un Francijas sūtniecībā Rīgā. Uzlabojas ģimenes materiālā situācija, un 1935. gadā “Krustupji” ir pabeigti, bet sākotnējais mērķis ir mainījies. Konrāds izlemj, ka veikala vietā būs pienotava. Viņš atbalsta K. Ulmaņa politiku, ka laukos cilvēkiem ir jāražo sava produkcija un gudri jāpārdod. Piena piegādātājiem Konrāds iegādājas nelielu pienotavas iekārtu. Pateicoties sakariem, kuri iegūti, strādājot sūtniecībās, pienotava izveidota pēc franču un beļģu modes. Pienotavu pabeidz 1935. gadā.

1936. gadā Dekertu ģimenē ir vēl viens priecīgs notikums. Pasaulē nāk Aleksejs – jaunākā atvase.

Konrāds paralēli juriskonsulta darbam uzrauga arī pienotavas darbību un rūpējas par tās attīstību. Pienotavā ir pieņemts darba vadītājs un speciālisti. Uz vietas ražo sviestu un Iršu sieru. Pienu pieņem no visiem, kuri vēlas to piegādāt. Uz vienošanās pamata 1937. gadā pienotavu ar visu iekārtu Konrāds nodod Latvijas Piensaimniecības biedrībai.

1939. gadā cienījamā 90 gadu vecumā nomirst Konrāda tēvs Aleksandrs Dekerts. 1939. gads Dekertu ģimenei ir grūtas izvēles gads. Šī gada 30. oktobrī starp Latvijas un Vācijas valdībām tiek noslēgts līgums „Par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju”. Konrāds Dekerts nolemj, ka ģimene no Latvijas projām nedosies, paliks Iršos, lai gan priekšnojautas nav labas, viņš jūt un zina, ka sāksies karš… Tāpat Konrāds saprot, ka Vācijā viņu un viņa ģimeni sagaidīs mokoša nometne, jo tiks noskaidrots, ka Konrāds ir noskaņots pret nacistiem. Vēl pastāv iespēja doties uz Zviedriju, bet Konrāds savu lēmumu nemaina.

Padomju okupācijas laikā 1941. gada janvārī Konrāds Dekerts nav ieskaitīts Advokātu kolēģijā. Viņš sāk strādāt par grāmatvedi amatniecības artelī „Aizkars”. 14. jūnijā Dekertu ģimene pārdzīvo baisus notikumus. Konrāds un meita Tatjana atrodas Rīgā. Sākas 1941. gada jūnija deportācijas. Tatjana skolā nokārto eksāmenus un plāno ar vilcienu doties uz Iršiem. Ērgļu stacijā viņa neierodas. Māte meitu ir gaidījusi velti un satraukusies dodas uz Liepkalnes telegrāfu. Viņai izdodas sazvanīt kalponi Rīgas dzīvoklī, kura pastāsta par izvešanu. Konrāds un Tatjana steigā bija pakojuši mantas, bet Rīgā, Torņakalna stacijā čekisti viņus izšķir. Divpadsmitgadīgā meitene paliek viena. Saņemot bēdīgo ziņu, Marija sāk rīkoties. Viņa paņem mazo Aļošu, tā vecāki sauca Alekseju, un dodas uz Rīgu. Vispirms ar zirgu līdz Koknesei un tālāk ar vilcienu. Vilcienu satiksme vēl nav bloķēta. Rīgā Marija vēršas pēc palīdzības pie A. Kirhenšteina un V. Lāča. No minētajiem biedriem palīdzība netiek saņemta. Konrādu Dekertu uzskata par „tautas ienaidnieku”. Kamēr Marija meklē informāciju par Konrādu Rīgā, tikmēr čekisti ierodas Iršos, bet neviena “Krustupjos” nav. Marija ļoti cienīja un rūpējās par savu vīru. Viņa, vēlēdamās palīdzēt savam Konrādam, dodas uz Stūra māju Rīgā. Aļošas un Marijas dzīvības ir glābtas, pateicoties latviešu čekistam, kurš māti uzrunā par  “kundzīti” un mudina viņu ātrāk doties prom. Viņš saka, ka māte pat nespētu iedomāties, kas viņu sagaida, ja paliktu konkrētajā ēkā. Bet māte neatkāpjas no savas gribas meklēt Konrādu un dodas uz staciju, kur kopā ar mazo dēlu iekāpj vilcienā uz Krieviju. Marija domā, ja izdosies sameklēt Konrādu, tad varēs dzīvot viņa tuvumā un rūpēties par vīru. Būtu arī vieglāk sameklēt Tatjanu. Mātes plāns nepiepildās. Vilciens, kurā atrodas cilvēki, kas mūk no kara un nacistiem, tiek  novirzīts uz Ērgļu līniju. Vilciens tiek līdz Suntažiem. Vācu aviācija sāk bombardēšanu. Mašīnisti un aktīvisti laicīgi organizē cilvēku izkāpšanu. Aizbraukt neizdodas, vilcienu sabombardē. Ir sācies karš. Marija Aļošu aizved uz tuvākajām mājām pie saimnieka un lūdz, lai dēlu pieskata, jo viņa noteikti pēc iespējas ātri pēc viņa atgriezīsies. Marija dodas atpakaļ uz Rīgu, kuru drīz vien ieņem vācieši. Pēc kāda laika māte ierodas pie Suntažu saimnieka ar zirgu un vedēju, kurš apņēmies viņus abus aizvest uz Iršiem. Marijas plāns atrast Konrādu un aizbraukt pie viņa uz Krieviju nepiepildās.

Pēc apcietinājuma 1941. gada 14. jūnijā Konrādu Dekertu izsūta uz Usoļlagu Soļikamskas soda nometni un meitu Tatjanu uz Kamsku aiz Krasnojarskas. Konrādam Dekertam izsūtījumā saasinās slimība – plaušu tuberkuloze. Pateicoties ārsta Nikolaja Stolivo rūpēm, kurš arī ir izsūtīts, Konrāds nedaudz turas pie veselības. Cerības, ka kļūs labāk, nav. 1942. gada 18. aprīlī K. Dekertu notiesā uz 10 gadiem ieslodzījumā. Rudenī viņa veselības stāvoklis ir pavisam slikts. Nometnē saviem domu biedriem viņš saka, ka neviens viņam vairs nevar palīdzēt, viņš vēlas mirt, bet pēdējā vēlme ir  18. novembrī godam atzīmēt Latvijas republikas 24. gadadienu. Vīri viņu saprot un atbalsta. Ar dziesmām un runām tiek godināta Latvija, bet 19. novembrī nometnē veic izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kurš organizējis pretpadomju pasākumu. Konrāds Dekerts pats piesakās, ka ir vienīgais, kurš vainojams pie svētku organizēšanas.  Pēc pavēles, 1942. gada 19. novembrī, Konrādu Dekertu  nošauj.  Nāves datumu apliecina rehabilitācijas apliecība.

Dekerta meita Tatjana no 1941. gada līdz 1946. gadam atrodas izsūtījumā Krasnojarskas novadā un 1947. gadā atbrauc uz Rīgu. 1975. gadā nomirst Konrāda sieva Marija Dekerte, bet jau 1954. gada aprīlī  traģiski mirst Tatjana.

Konrāds Dekerts bija ļoti strādīgs, uzņēmīgs un gudrs cilvēks. Viņš uzskatīja, ka viņa pienākums ir darboties sabiedrības labā. Konrāds ir bijis pareizticīgo katedrāles baznīcas padomes loceklis un kādu laiku ieņēmis arī vecākā amatu, darbojies Krievu juridiskajā biedrībā Latvijā un studentu korporācijā “Ruthenia”. Konrāds ir daudz paveicis piensaimniecības attīstības labā savā dzimtajā pusē  Iršos.

Viņš zināja krievu, latviešu, vācu un beļģu valodu, bija liels franču kultūras un valodas cienītājs.

Konrāds ļoti vēlējās, lai arī  viņa bērni saņemtu labu izglītību. Aļoša vēl bija mazs, bet meitu Tatjanu viņš skoloja Franču licejā. Meitene jau 12 gadu vecumā bija izbraukājusi Rietumeiropu, perfekti zināja latviešu, krievu, vācu un apguva franču valodu. Lai abiem bērniem iemācītu valodas, vecāki vienu nedēļu runāja vienā valodā, bet otru nedēļu citā valodā.

Aleksejs Dekerts savu tēvu Konrādu vērtē kā augstas raudzes cilvēku – taisnīgu un godīgu. Konrāds visu savu dzīvi ir bijis īsts džentelmenis.

Alekseja Dekerta atmiņas par savu tēvu Konrādu Dekertu pierakstīja Iršu pagasta bibliotēkas vadītāja Dace Grele.