Elza Mengele

Mengele Elza, strēlnieku pulka medmāsa jeb žēlīgā māsa.

“Gabaliņš” no mūsu sarunas. Atmiņā paliekošs….

“Basām kājām stepē pa dzelkšņainiem augiem. Nesām ievainotos gan divatā, gan viena. Biežāk tā – vienatnē. Vieglāk ievainotie nāca paši vai rāpus atstāja karalauku – cīņu vietas. Citus vajadzēja pieturēt… Pavasarī stepē ziedēja tulpes. Nesot ievainotos cīnītājus, nācās uzkāpt tulpēm. Kātiņš lūza kraukšķēdams. Tā skaņa gāja caur sirdi.”

Latviešu meitenes izjūtas, kur “klejoja” lodes, sprāga granātas, dipēja kumeļu soļi, skanēja zobenu “dziesma”, asmeņiem citam citu skarot. Tās nāca līdzi ar dziesmām par “manu rožu dārziņu”, ziedošo jasmīna krūmu. Arī strēlniekiem pie zemnīcām – bunkuriem bija puķu dobītes. Atmiņas par Dzimteni. Spēkus raisošas.