Ludvigs Bolšteins
9.Rēzeknes kājnieku pulku komandieris, pulkvedis. 1920. gadā apbalvots ar II šķiras Lāčplēša kara ordeni (LKO) Nr. 12 un III šķiras LKO Nr. 60.
Dzimis 1888. gada 5. februārī Sesavas pagasta Vēja krogā. Beidzis Jelgavas ģimnāziju, pēc tam Pēterburgas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes dabaszinātņu nodaļu. Krievu armijā iestājies brīvprātīgi 1912. gadā, dienējis 3. Novorosijskas dragūnu pulkā. Tajā beidzis mācību komandu un atvaļināts rezervē jaunākā apakšvirsnieka pakāpē. Atkārtoti iesaukts 1914. gadā, virsnieka v. i. Daugavgrīvas cietoksnī. Paaugstināts par virsnieku, 1915. gadā piedalījies latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanā. Nozīmēts par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona, vēlākā pulka adjutantu. Piedalījies kaujās; kopā ar F. Briedi cīnījies pie Ķekavas pagasta Franču mājām, Ložmetējkalna un citur. Apbalvots ar Annas III, IV šķiras un Staņislava III šķiras ordeņiem, paaugstināts līdz štabskapitānam. Pēc lielinieku apvērsuma Cēsīs arestēts; izbēdzis un ieradies Maskavā, kur kopā ar pulkvedi F.Briedi darbojies monarhistiskā organizācijā “Dzimtenes un brīvības aizstāvēšanas savienība”. 1918. gadā atgriezies Latvijā.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 28. decembrī, kā Liepājas jaunformējamo spēku priekšnieks organizējis vairākas jaunas karaspēka vienības, pēc tam ieradies frontē jau Skrundas atbrīvošanas dienās kā Kalpaka bataljona adjutants, vēlāk Latvijas atsevišķās brigādes štāba priekšnieks. 9. augustā iecelts par 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri. Vadījis pulku cīņās pret Bermontu, 1920. gadā cīnījies pret lieliniekiem Latgalē. 1919. gada 12. jūlijā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, 14. novembrī par pulkvedi.
Ar III šķiras LKO apbalvots par to, ka 1919. gadā no 3. līdz 10. novembrim Rīgas atbrīvošanas cīņās ar savu pulku satrieca ienaidnieku, nodrošināja 3. Latgales divīzijas labo spārnu un tā sekmēja Torņakalna atbrīvošanu. II šķiras LKO piešķirts par sekmīgām uzvarām pie Smārdes un Tukuma, kur 9. Rēzeknes kājnieku pulks viņa vadībā 21. novembrī deva bermontiešiem pēdējo un izšķirošo triecienu, kam sekoja Kurzemes atbrīvošana. Par kauju nopelniem brīvības cīņās apbalvots arī ar Francijas Goda leģiona ordeni, izteikta armijas virspavēlnieka pateicība.
Atvaļināts 1920. gada 15. septembrī. Strādājis savā jaunsaimniecībā Bērzmuižā pie Līvbērzes, aktīvi piedalījies Jelgavas apriņķa aizsargu organizēšanā kā Dobeles bataljona komandieris. 1925. gadā iecelts par Iekšlietu ministrijas aizsargu nodaļas vadītāju aizsargu priekšnieka amatā, kurā darbojies līdz 1928. gadam. Pēc tam bijis militarizētās robežapsardzības priekšnieks. Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Aizsargu Nopelnu krustu, Somijas Baltās Rozes I šķiras ordeni, Somijas Aizsargu Nopelnu krustu, Polijas Zelta krustu, Igaunijas Aizsargu Ērgļa ordeni. 1935. gadā paaugstināts par ģenerāli. Bijis robežsargu brigādes komandieris. 1940. gada 21. jūnijā, redzēdams valsts nespēju pretoties Krievijas iebrukumam, izdarījis pašnāvību. Apbedīts Rīgas Brāļu kapos.
