Jānis Indriķis Ikše

Liepājas karaskolas Instruktoru bataljona kaprālis. 1924. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 1726.

Dzimis 1901. gada 24. decembrī Liepājā. Vidējā izglītība. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 27. februārī.  Piedalījies daudzās kaujās.

1919. gada 15. oktobrī Rīgas frontē pie Katlakalna vācu pārspēka uzbrukuma laikā J.Ikše, būdams postenī pie Olektes upītes, turējās līdz pēdējai iespējai un apšaudīja tuvu pienākušo ienaidnieku, tā nosargājot mūsu rotas spārnu; pēc tam atkāpās pāri upei kopā ar citiem.

Dienestu turpinājis arī pēc brīvībās cīņām 4. Valmieras un 5. Cēsu kājnieku pulkos. Paaugstināts par leitnantu, no 1925. gada  – par nodaļas priekšnieka palīgu Armijas komandiera štāba Operatīvajā daļā. 1928. gadā paaugstināts par virsleitnantu, atvaļināts.

Pēc tam beidzis Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti, bijis zobārsts. Dzīvojis Grobiņā, darbojies savā arodā. 1941. gada martā, glābdamies no represijām, kopā ar ģimeni repatriējies uz Vāciju, kur 1944. gadā ar latviešu leģiona ģenerālinspektora pavēli iecelts par Latvijas bēgļu aprūpes daļas vadītāju Berlīnē, Latvijas Veselības kameras priekšnieka v.i. Libekā. 1945. gadā kritis angļu gūstā. Pēc atbrīvošanas izceļojis uz Zviedriju.

Dzīvojis Gēteborgā. Strādājis par zobārstu, bijis klīnikas vadītājs un docents Gēteborgas universitātes Medicīnas fakultātē. Mūža nogalē pensionārs. Miris 1975. gada 15. martā Gēteborgā. Pārapbedīts uz Rīgas Brāļu kapiem 2000. gada 22. jūnijā.