Jānis Pētersons

Gribu pastāstīt atmiņas par cīņas biedru Jāni Pētersonu, par varoni, drosmīgu un pašaizliedzīgu cīnītāju par padomju varu, kā arī par viņa  pēdējo dzīves  un cīņas brīdi.

Bijušais cara armijas praporščiks Jānis Pētersons jau kopš pirmajām padomju varas dienām gāja kopā ar revolucionārajiem latviešu strēlniekiem.

1917. gada augusta mēneša sākumā pārgājienā no Ložmetējkalna, pulku un rotu komiteju vadīti, strēlnieki noprasīja saviem virsniekiem, kuri grib doties kopā ar strēlniekiem pa revolūcijas cīnītāju ceļu. Vairāki virsnieki novērsās savrup. Bet viens no pirmajiem Jānis Pētersons panācās uz priekšu un sacīja: “Ar prieku apsveicu jauno padomju valdību, un cīnīšos par to kopā ar saviem strēlniekiem.” Šo solījumu viņš godam pildīja, līdz kaujā krita kā varonis.

Kādu laiku bijis Smoļņija rotas komandieris. Jānis Pētersons 1918. gada marta mēnesī ieradās Bologojā, un savā 8. pulkā strēlnieki viņu mīlēja un cienīja kā drošsirdīgu, vienkāršu un draudzīgu komandieri.

1918. gada jūlijā vienu rotu, kurā dienēju arī es, Jāņa Pētersona vadībā nosūtīja uz Jaroslavļu baltgvardu sacelšanās apspiešanai. Kaujās priekšpilsētas sakņu laukā Jāni Pētersonu smagi ievainoja krūtīs.

Vologodas slimnīcā izveseļojies, viņš atgriezās pulkā un organizēja strēlnieku sapulci, kurā nolēmām pieprasīt, lai mūs ātrāk sūta uz fronti.

1918. gada septembra mēnesī 8. pulku nosūtīja uz dienvidu fronti – pret ģenerāļa Krasnova baltgvardu kazakiem aiz Povorinas. Kaujas uzdevums bija ieņemt stacijas Kasarku un Aleksikovu. Kasarku ieņēmām. Notika sīvas cīņas. Jau pašā sākumā ienaidnieka artilērija sašāva mūsu vienīgo ātršāvēju lielgabalu. Mūsu rota gulēja seklās ierakumu bedrītēs, un puiši šāva tikai ar ložmetēju un šautenēm. Jānis Pētersons, daudz nesargādamies, staigāja gar strēlnieku ķēdi un deva komandas, vērojot ienaidnieku. Pēdējā viņa komanda bija: “Často načinai!” Tad dzirdēju viņa sāpju kliedzienus. Mums draudēja ielenkums. Ienaidnieks nāca spēcīgā uzbrukumā. Bijām spiesti mazliet atkāpties. Tad arī mani ievainoja.

Kā man, vēlāk satiekoties, strēlnieki stāstīja, Jāni Pētersonu nāvīgi ievainotu nesis spēcīgs, liela auguma mūsu rotas strēlnieks. Ja nemaldos, viņa uzvārds bija Jaukovskis. Bet nesot Pētersons miris un atstāts guļot laukā pie Kasarkas stacijas, kur pēc dažām dienām mūsējie atraduši sakropļotu.

Aizvests uz Maskavu un tur apbedīts. Mani sanitārā vilcienā aizveda uz Maskavu, tur slimnīcā es izveseļojos un pēc tam atgriezos savā 8. pulkā.