Aleksandrs Kaugars
1.bruņotā diviziona kapteinis. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 513.
Dzimis 1894. gada Rīgā namsaimnieka ģimenē. Beidzis Aleksandra ģimnāziju. Divus semestrus studējis universitātē. Krievu armijā iestājies kā brīvprātīgais 1914. gada jūlijā 120. Serpuhovas kājnieku pulkā. 1915. gada februārī pabeidzis Viļņas karaskolu, nosūtīts uz fronti kopā ar 313. Balahovskas kājnieku pulku. Par drošsirdību kaujā pie Radzvilišķiem apbalvots ar IV šķiras Annas ordeni.
1915.gada augustā komandēts komplektēt latviešu strēlnieku vienības. 13. augustā iecelts par rotas komandieri 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā. Piedalījies daudzās kaujās pie Slokas, Nāves salā, Ziemassvētku kaujās un pie Ložmetējkalna. Apbalvots ar II, III šķiras Annas un III šķiras Staņislava ordeņiem, paaugstināts līdz štabskapitāna pakāpei. No 1917. gada 5. janvāra bijis Latvijas atsevišķās brigādes štāba sakaru komandas priekšnieks. Par varonību kaujās pie Valdenrodes muižas 1917. gadā apbalvots ar IV šķiras Jura krustu. Kara pēdējā gadā dienējis 12. armijas 13. un 12. Autokolonnā, demobilizēts 1918. gada 1. martā Ņižņijnovgorodā. 1918. gadā mobilizēts Sarkanajā armijā. Latviešu strēlnieku padomju divīzijas auto nodaļas komandieris. Sakarā ar lielinieku neveiksmēm Latvijā arestēts kā kontrrevolucionārs. Izglābies, kad lielinieki padzīti no Rīgas.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 1. jūlijā komandējis bruņuautomobiļu 2., pēc tam 1. nodaļu, piedalījies daudzās kaujās pret bermontiešiem. Par kauju nopelniem no 1919. gada 10. novembra paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. Vēlāk vadījis tanku kursus, bijis diviziona komandiera palīgs.
1919.gada 8. oktobrī, kad ienaidnieka pārspēks uzbruka pa Kalnciema šoseju, A.Kaugars ar bruņuautomobiļiem “Zemgalietis” un „Kurzemnieks”, neskatoties uz nikno uguni, izbrauca straujā pretuzbrukumā, atguva bermontiešu ieņemto Dzilnas Mācītājmuižu un atjaunoja stāvokli frontes līnijā; 8. un 9. novembrī, 9. Rēzeknes kājnieku pulkam uzbrūkot Varkaļu kroga virzienā, A.Kaugars personiski komandēja “Kurzemnieku”, kājnieku priekšā pārvarēja visus šķēršļus, salauza sīvo pretestību un ieņēma Varkaļu krogu. 10. novembrī kaujā 8. Daugavpils kājnieku pulka rajonā, dodamies uzbrukumā pa Kalnciema šoseju ar “Zemgalieti”, atkal izsita ienaidnieku no tā nocietinājumiem, izlauzās cauri pretinieka aizsardzības līnijai pie Skultes muižas un tā deva iespēju kājniekiem veikt sekmīgu uzbrukumu Torņakalna virzienā. Vēl atzīmēta A.Kaugara izcilā varonība 11. novembrī, atbrīvojot Torņakalnu, un 22. novembrī, izsitot pretinieku no Smārdes pozīcijām un ieņemot Tukumu.
1920. gadā turpinājis dienestu armijas Tehniskajā pārvaldē. 1921. gadā atkal iecelts par autorotas komandieri. 1922. gada 1. decembrī atvaļināts štatu samazināšanas dēļ. 1923. gadā atkal uzņemts dienestā, mīnmetēju komandas, vēlāk – rotas komandieris 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. 1924. gada februārī atkal atvaļināts. Darbojies kādā kredītiestādē Rīgā. 1928. gadā 10. janvārī miris un apbedīts Rīgas Brāļu kapos.
