Jānis Lavenieks

Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Bruņoto vilcienu pulka komandieris deviņpadsmit gadu garumā

Dzimis 1890. gada 12. jūnijā Skrīveru pagasta Vaineļos lauksaimnieka ģimenē.

Pirmā pasaules kara laikā tika mobilizēts Krievijas impērijas armijā, vēlāk komandēts uz Sibīrijas strēlnieku pulku, piedalījās cīņās Rīgas frontē pie Ķekavas, Bauskas, Iecavas un citur. 1918. gada februārī viņš krita Austroungārijas armijas gūstā, bet pēc atbrīvošanas iestājies Ukrainas hetmaņa armijā, pēc kuras sagrāves nonācis gūstekņu nometnē Vācijā. 1919. gada maijā atbrīvots, jo pieteicās dienestā Bermonta armijā. Tas bija vienīgais veids, kā atgriezties Latvijā. Izdevība pāriet Latvijas armijas pusē radās brīdī, kad Lavenieku norīkoja pārvest vācu bruņoto vilcienu uz citu vietu. Taču viņš bruņuvilcienu ar visiem ieročiem pārveda latviešu pusē. Vācieši vēlāk aizmuguriski viņam piesprieda nāvessodu, kuru gan neizdevās izpildīt.

Lavenieks piedalījās cīņās pret Bermonta spēkiem un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. Par izrādīto varonību 1919. gada apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni, bet 1920. gadā iecelts par Bruņotā vilcienu diviziona komandieri. Kopš 1926. gada viņa komandētā vienība saucās Bruņoto vilcienu pulks. 1928. gada novembrī apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1939. gada jūnijā, kad tika svinēta Bruņoto vilcienu pulka 20 gadu jubileja, Lavenieks apbalvots ar II šķiras Viestura ordeni. 1939. gadā paaugstināts par ģenerāli. No Latvijas armijas slimības dēļ atvaļināts 1940. gada 14. septembrī.

1944. gadā Lavenieks izbrauca uz Vāciju, aktīvi darbojās latviešu bēgļu organizācijās. 1950. gada aprīlī kopā ar ģimeni emigrēja uz ASV, kur apmetās Ņūdžersijas štatā. Trimdā darbojies Daugavas Vanagos un citās latviešu organizācijas. Sarakstījis atmiņu grāmatu “Latviešu Bruņoto vilcienu pulks”.

 

Miris 1969. gada 17. februārī Zemes klēpī guldīts Ņubransvikā (New Brunswick). 2015. gada augustā pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos.

 

Divu Latvijas armijas ģenerāļu mazmeitas stāsts

Pēc šā gada Lāčplēša dienas svinībām, tostarp piemiņas brīža Rīgas Brāļu kapos, latviete Baiba Baha Akermane (Baiba Bachs Akkerman), kura dzimusi un uzaugusi Amerikas Savienotajās Valstīs un šā gada laikā jau otro reizi viesojās savu senču dzimtenē Latvijā, sociālajā tīklā Facebook publicēja fotoattēlu ar kvēlojoši sarkanu rožu ieskautām divām kapu plāksnēm un emocionālu ierakstu angļu valodā, kurš tulkojumā vēsta:

“Šai šķietami ikdienišķajā fotoattēlā ir redzamas dažas pārsteidzošas lietas. Pirmkārt un galvenokārt šīs piemiņas plāksnes ir maniem abiem vectēviem, ar kuriem es ļoti lepojos (viens šeit ir tiešām apglabāts, otrs – simboliski). Viņi abi cīnījās atbrīvošanas karā par Latvijas brīvību pirms 100 gadiem. Viņi abi piedalījās svarīgajās cīņās Rīgā 1919. gadā. Viņi abi nopelnīja Lāčplēša Kara ordeņus par cīņās izrādīto varonību (šodien ir Lāčplēša diena).

Vēl šeit ir skaistas ziedošas rozes! Novembra vidū! Latvijā! Kreisajā pusē mans vectēvs, kuru man bija privilēģija pazīt, mīlēja rozes, it īpaši sarkanās, tāpat kā šīs. Viņam ar tām bija pilns dārzs. Tad es pamanīju, ka zars ar ziedošām rozēm bija pārliecies pār viņa kapakmeni, it kā mēģinot viņam tuvināties. Tā man patiešām bija emocionāla diena.”

Baibas Akermane var lepoties ar visai neparastu faktu – viņa ir Latvijas armijas divu ģenerāļu, Lāčplēša kara ordeņa kavalieru, mazmeita. Ģenerālis Jānis Lavenieks (12.06.1890 – 17.02.1969) ir vectēvs no mātes puses, bet ģenerālis Žanis Bahs (06.10.1885 – 16.10.1941), kura precīza kapavieta nav zināma (ģenerālis aprakts masu kapos Maskavas tuvumā), ir vectēvs no tēva puses.

Taču ir vēl kāds fakts, par ko var apbrīnot šo mūsu valsts vēsturei nozīmīgo un varonīgo vīru mazmeitu. Baiba Akermane īstenoja ASV mirušā vectēva Jāņa Lavenieka vēlmi – viņš 2015. gada 10. augustā atgriezās dzimtajā Latvijā kā varonis – urnu ar viņa pelniem pārapbedīja Rīgas Brāļu kapos līdzās citiem Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem. “Viņš vienmēr bija plānojis atgriezties Latvijā,” sarunā bilst mazmeita.

Ar Baibu Akermani tikos šovasar pēc Rīgā aizritējušiem Dziesmusvētkiem, kurus Baibas kundze apmeklēja kā skatītāja. Taču uz Mežaparka lielās estrādes kopkorī dziedāja abu Latvijas varoņu mazmazmeita, Baibas meita Ariāna Akermane. Ariāna svētkiem bija gatavojusies un Latvijā uzstājās kopā ar Bostonas latviešu kori. Mūsu sarunas laikā meita jau bija devusies mājupceļā uz ASV, līdzi vedot gardos Latvijas pīrādziņus, kamēr mamma vēl nedaudz uzkavējās savu vecāku un vecvecāku dzimtenē. Viņai ceļasomā bija jāatrod vieta meitas tautastērpam, ko Baibas kundze pati savām rokām uzšuvusi.

Baibai Akermanei aizvien vēl grūti noticēt, ka izdevies paveikt šo svētīgo darbu – pirms trim gadiem pārvest vectēva pīšļus uz Latviju, tāpēc, atceroties, kā tas notika, viņas acīs ik pa brīdim raisījās asaras.

Akermanes kundze ir studējusi inženierzinātnes, taču patlaban ASV strādā par skolotāja palīgu, ir izaudzinājusi divas meitas, kuras abas ir viesojušās vectēvu dzimtajā zemē Latvijā. Baiba Akermane runā labā latviešu valodā, lai gan pati nedaudz kautrējas par akcentu. Vaicāju, kā tik tālu no Latvijas izdevies saglabāt gan valodas prasmes, gan piederības sajūtu visam latviskajam un Latvijai.

– Vectēvs Jānis Lavenieks ar vecmammu apprecējās Latvijā 1922. gadā, bet 1924. gadā piedzima mana mamma. Viņa bija ģimenē vienīgais bērns. Otrā pasaules kara izskaņā Lavenieku ģimene devās bēgļu gaitās, vispirms uz Vāciju, bet tad nokļuva Amerikā. Tā nu savukārt mamma ar tēti iepazinās jau Amerikā, kur viņš bija ieradies ar savu mammu tāpat kā mana mamma ar saviem vecākiem. Taču abi mani vecāki bija dzimuši Latvijā, bērnībā ģimenē runāja tikai latviski.

Es jau piedzimu Amerikā, tomēr latviešu valoda ģimenē netika aizmirsta. Mani no četru gadu vecuma sestdienās sūtīja latviešu skolā. No amerikāņu skolas bija jāpaspēj atnākt mājās, paņem lietas, kas nepieciešamas latviešu skolai, tad jāpaspēj uz autobusu, lai brauktu uz Ņujorku. Pat reizēm paēst nesanāca! Skolā apguvām latviešu valodu, gramatiku, latviešu literatūru, vēsturi un ģeogrāfiju, kā arī ticības mācību.

Vecmammas māsa dzīvoja Latvijā, un kad viņa vēl padomju gados atbrauca ciemos pie radiem uz Kanādu, tad arī mēs braucām satikties. Latviju iepazinām pēc viņas nostāstiem. Tolaik vecāku dzimtene šķita tik noslēgta valsts, ka likās nereāli kādreiz turp nokļūt.

Kad pirmoreiz deviņdesmito gadu nogalē ar meitu atlidojām, raudzījos uz Latviju no augšas, bija tik daudz emociju! Nebiju cerējusi savā mūžā piedzīvot, ka Latvija reiz būs brīva. Ticēju, ka tas noteikti būs, taču ne tik drīz.

– Cik daudz atceraties par saviem varonīgajiem vectēviem?

– Vectēvu no tēva puses Žani Bahu jau nebija lemts dzīvē iepazīt, viņa mūžs traģiski aprāvās 1941. gadā padomju varas represiju laikā. Savukārt vectēvu no mātes puses Jāni Lavenieku atceros kopš agras bērnības –  viņš nomira, kad man bija tikai septiņi  gadi. Tolaik ģimene dzīvoja vienā mājā, vectēvam bija istaba augšstāvā. Atmiņā palicis, ka viņam bija globuss, kas ir saglabājies līdz pat šai dienai. Uz tā es jau sešu gadu vecumā mācēju atpazīt visas Eiropas valstis, zināju, ka ir tāda Latvija.

Vēl vectēvam bija rožu dārzs un viņš man piecu gadu vecumā uzdāvināja tumšsarkanu kā Latvijas karogs rožu krūmu.

Tolaik biju vēl pārāk jauna, nespēju novērtēt vectēva kā Latvijas varoni. Tagad man par viņu ir daudz lielāka interese. Esmu izveidojusi mājās piemiņas stūrīti ar viņa lietām, turpat glabājas viņa apbalvojumi, tostarp Lāčplēša kara ordenis un Triju Zvaigžņu ordenis. Mamma savulaik pēc fotogrāfijām izgatavoja vectēva galvas skulptūru, bija pat vietējā amerikāņu avīzē par to stāsts publicēts. Savukārt attālāki radi no Aizkraukles, kas piedalījās arī pārapbedīšanā, vectēva dzimtajā Skrīveru pusē atraduši vectēvam pasniegtu atzinības rakstu, kas tagad glabājas vietējā muzejā Aizkrauklē.

Kā jums radās doma par vectēva pārvešanu uz Latviju?

Par viņa ceļu uz mājām sāku domāt, atceroties, kā 1969. gadā viņu apbedīja vietējā kapsētā. Kad bija izvadīšana, tajos kapos neatdusējās neviens viņa piederīgais. Vēl šaubījos, ja pārvestu viņu uz dzimteni, kaps būs jākopj, kur es atradīšu cilvēku, kas to darīs? Tad izlasīju Amerikā iznākošajā avīzē “Laiks” par karavīru brīvības cīņām, par to, kā Lāčplēša kara ordeņa kavalierus, kas miruši Latvijā, pārapbedī Rīgas Brāļu kapos. Bet mans vectēvs jau nebija miris Latvijā.

Tomēr sāku lasīt un interesēties, vai arī vectēvu varu pārvest uz viņa dzimteni.  Pagāja vairāki mēneši, kamēr atradu, ar ko sākt runāt. Vispirms kontaktējos ar Daugavas Vanagiem Amerikā, tad sazinājos ar Latvijas armijas ģenerāli Juri Vectirānu. Par pārsteigumu man atbildēja, ka jā, mēs varam pārapbedīt. Nu sākās lielā dokumentu vākšana un kārtošana. Attiecībā uz pārapbedīšanu esmu ļoti pateicīga Guntim Gailītim, Rīgas pieminekļu aģentūras direktoram.  Būtībā viņš visu izdomāju un organizēja.

Biju iedomājusies, ka vectēvam Jānim Laveniekam ierādīs kādu nomaļu vietiņu Brāļu kapos, uz pārapbedīšanas brīdi atbraukšu es ar savu ģimeni, daži radi no Latvijas, būs klāt mācītājs. Ielidoju ceturtdienas vakarā Latvijā, apbedīšana bija paredzēta pirmdienā. Gailīša kungs teica, ka prezidentam būs brīva tikai viena stunda, lai piedalītos. Pie sevis nodomāju, kas gan tas par prezidentu, kas ieradīsies, vai kādas firmas, kas saistīta ar apbedīšanu? Taču izrādījās, ka pats Valsts prezidents Raimonds Vējonis pagodinās mana vectēva pārapbedīšanu! Žēl, ka mamma šo brīdi nepiedzīvoja, viņa aizgāja aizsaulē 2013. gadā. Līdz pat šai dienai nespēju aptvert, ka esmu to paveikusi…

– Kā jūsu meitas uztver faktu, ka viņu senču dzimtene ir Latvija un ka viņas vecvectēvi ir īsti Latvijas varoņi?

Viņām tas ir liels gods! Jau skolas laikā manas meitas – Aleksa un Ariāna – ar Amerikas latviešu apvienības rīkoto bērnu nometni bija ieradušās divu nedēļu ilgā Latvijas iepazīšanās tūre. Arī labākās draudzenes viņām ir no latviešu ģimenēm. Meitas atzīst, ka latvieši ir sirsnīgāki draudzībā, te ir tīrāka vide, arī ēdiens dabiskāks un garšīgāks.

Mūsu amerikāņu draugi savā ziņā ir pat greizsirdīgi, ka mums ir šī nacionālās piederības apziņa, ka  saglabājam senās tautas tradīcijas. Savulaik trimdas latvieši bija spiesti pamest dzimteni, tāpēc svešumā vairāk turējās kopā – īpaši svinot Ziemassvētkus, Lieldienas. Tagad tiem, kas no Latvijas  izbrauc brīvprātīgi, nav tik ļoti jāuztraucas par to, ka svešumā zaudēs nacionālo identitāti.

Tomēr, kad pirmoreiz Latvijā iegāju latviešu dzīvoklī, pārsteidza, ka tikpat kā neredzēju nekā tautiska. Amerikā katrā latviešu dzīvoklī ir kaut kas no Latvijas –  māla vāzes, rakstainas sedziņas… Domāju, kāpēc tā? Tad sapratu, ka te jau viss ir latvisks, nav nepieciešamība to ienest mājoklī, tā kā pie mums, Amerikā, kur tam jāierāda goda vieta, lai ikdienā atgādinātu, no kuras tautas tu nāc.