Aleksandrs Orniņš
Aleksandrs Orniņš Jāņa dēls dzimis 1893. gada 2. jūlijā Jaunpiebalgas pagastā. Reālskolas izglītība.
Krievu armijā iesaukts 1912. gadā, dienējis 25. Sibīrijas strēlnieku pulkā, beidzis Irkutskas karaskolu, dienestu turpinājis 18. Sibīrijas strēlnieku rezerves bataljonā. 1915. gadā kopā ar 165. Luckas kājnieku pulku nosūtīts uz fronti. Tā paša gada augustā pie Ļubļinas kritis vācu gūstā.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 10. decembrī, piedalījies Kurzemes, Zemgales un Rīgas atbrīvošanā.
1919. gada 26. martā uzbrukumā Slokai, kad ienaidnieka bruņu mašīna gar vienības spārnu ielauzās aizmugurē un sacēla tur apjukumu, Orniņš sapulcēja karavīrus un ar spēcīgu šauteņu un ložmetēju uguni piespieda bruņu mašīnu atkāpties, tā nodrošinādams frontes stāvokli.
Pēc Rīgas atbrīvošanas iecelts par Siguldas un apkārtnes komandantu. 1919. gada oktobrī pārvietots uz 7. Siguldas kājnieku pulku. Piedalījies pulka kaujās. 1920. gada aprīlī iecelts par pulka adjutanta palīgu, paaugstināts par virsleitnantu. Kopš 1920. gada novembra kapteinis, rotas komandieris, 1923. gadā beidzis virsnieku kursus. Leitnants 1. Latvijas neatkarības rotā.
1925. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un iecelts par bataljona komandieri. Vēlāk pārcelts uz Armijas štābu, neatkarības pēdējos gados Talsu kara apriņķa priekšnieks. Piešķirta jaunsaimniecība Alsviķu muižā. Padomju okupācijas gadā no dienesta armijā atlaists, dzīvojis Ugāles pagastā. 1941. gada 14. jūnijā kopā ar ģimeni deportēts uz Krieviju. Miris 1942. gada 9. decembrī Vjazemlagā.
- Lāčplēša Kara ordenis nr.3/1997 piešķirts 1926. gadā par 1919. gada 26. marta cīņu pie Slokas.
- gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu Ordeni, IV šķira.
- gadā apbalvots ar Viestura ordeni, III šķira (ar šķēpiem).