Pēteris Ozoliņš

6.Rīgas kājnieku pulka virsleitnants. 1920. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 383.

Dzimis 1894. gada 5. martā Veckalsnavas pagastā. Izglītojies Rīgas biržas komercskolā. Strādājis par stacijas priekšnieka palīgu Brjanskā.

Krievu armijā iestājies brīvprātīgi 1914. gada decembrī, pēc gada komandēts uz Viļņas karaskolu, ko beidzis 1916. gada jūnijā. Piedalījies vairākās kaujās, kurās ticis ievai­nots, kontuzēts, saindējies ar gāzēm. Ap­balvots ar virsnieka Jura krustu un IV šķiras Vladimira ordeni.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 14. jūnijā Pļaviņās, bet jau pirms tam vairākus mē­nešus darbojies kapteiņa Veckalniņa “zaļo” partizānu nodaļā. Piedalījies daudzās pulka kaujās kā rotas komandieris. Par kauju nopelniem pie Rīgas – 4. novembrī Nordeķos un 10. novembrī Dzegužkalnā, kur tika iznīcināts bermontiešu artilērijas pulks, sagūstīts tā štābs un iegūts pulka karogs – paaugstināts par kapteini.

1919.gada 10. novembrī P.Ozoliņš ar savu rotu pārrāva fronti Anniņmuižas rajonā pie Rīgas, radīja ie­naidniekā paniku, un tas bija spiests nekārtībā atkāpties, pamest sešus lielgabalus. 1920. gada 25. jūnija naktī Latgalē P.Ozoliņš kopā ar izlūku nodaļu niknā cīņā izsita ie­naidnieku no Kreņevas, Butanovas un Jurčatku sādžām, iegūdams kā trofeju ložmetēju kaujas gatavībā.

Dienestu turpinājis arī pēc brīvības cīņām. 1922. gadā iecelts par 2. Vidzemes divī­zijas štāba Administratīvās daļas adjutantu. 1924./25. mācību gadā beidzis virsnieku kursus. Miris ar tuberkulozi 1926. gada 10. martā un ap­bedīts Rīgas Brāļu kapos. Piederīgajiem pie­šķirta jaunsaimniecība Kalsnavas pagasta Brīvzem­niekos.