Arnolds Paulockis

1.bruņotā diviziona kapteinis. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 561.

Dzimis 1892. gada 26. septembrī Cērkstes pagastā. Izglītojies Dubultu ģimnāzijā, 1911. gadā Polockas kadetu korpusā izturējis pārbaudījumu pilna ģimnāzijas kursa apmērā. Pēc tam iestājies krievu armijā, 1913. gadā iestājies Viļņas karaskolā, ko beidzis 1914. gadā 4. Ņesvižas grenadieru pulka sastāvā no 1914. gada beigām piedalījies kaujās pret Vāciju un Austriju. Divreiz ievainots, pie Ivangorodas cietokšņa smagi kontuzēts. Apbalvots ar II, III šķiras Staņislava, II, III, IV šķiras Annas un IV šķiras Vladimira ordeņiem. Sasniedzis kapitāna pakāpi. Pēdējo kara gadu dienējis 18. Kurskas grenadieru pulkā, demobilizējies 1918. gada martā un aizbraucis uz Krievijas dienvidiem. 1918. gadā dienējis hetmaņa Skoropadska Ukrainas armijā par Bruņoto automobiļu divi­ziona komandieri. Pēc hetmaņa varas kri­šanas evakuēts uz Vāciju, kur četrus mēnešus at­radies gūstekņu nometnē. 1919. gada maijā pieteicies kņaza Līvena nodaļā, un tās rindās piedalījies Rīgas atbrīvošanā.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 1. jūlijā, dienējis par ložmetēju rotas komandie­ri frontē pie Lubāna ezera. Bermonta uzbrukuma laikā pārcelts uz 1. bruņoto divizionu par bruņuvilciena komandieri. Pats saformējis 3. bruņuvilcienu un vadījis tā darbību kaujās pret bermontiešiem pie Olaines un vēlāk Lat­galē pret lieliniekiem. 1920. gada janvārī tur guvis izcilus panākumus, sašaujot un apklusinot vairākus pretinieka bruņuvilcienus. Par kauju nopelniem no 1920. gada 10. janvāra paaugstināts par pulkvedi leitnantu.

1920.gada 10. janvārī kaujā pie Višķu stacijas A.Paulockis, attapīgi un pašaizliedzīgi vadīdams savu bruņuvilcienu, ar artilērijas uguni apklusināja un piespieda bēgt pārspēkā esošu ienaidnie­ku, sadragādams tā bruņuvilcienu “Smerķ iļi pobeda”, ar ko ļoti sekmēja mūsu kājnieku darbību, palīdzot bez zaudējumiem ieņemt un noturēt svarīgas pozīcijas 12. un 13. janvārī. Rušonu stacijas rajonā pārdroši iebruka ienaid­nieka dziļā aizmugurē un izklīdināja lielākas pretinieka daļas, radīja paniku un tā vei­cināja mūsu uzbrūkošo daļu darbību, deva iespēju izdzīt ienaidnieku no nocietināta rajona, saņemot gūstekņus un trofejas.

Bijis pazīstams kā armijas sporta kustības izveidotājs un veicinātājs. Sarakstījis vairākas mācību grāmatas armijas apmācības va­jadzībām. Apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Miris 1934. gada 8. janvārī un apbedīts Rīgas Brāļu kapos.