Jānis Saulītis

9.Rēzeknes kājnieku pulka virsleitnants. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 673.

Dzimis 1894. gadā Zalves pagastā bezzemnieka ģimenē. Izglītojies vietējā pagastskolā. Krievu armijā pieteicies brīvprātīgi 1. pasaules kara sākumā, beidzis mācību komandu Novgorodas pulkā. Pēc tam uzņemts Gatčinas praporščiku skolā un pēc tās beigšanas iedalīts latviešu strēlnieku formējumos kā 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka izlūku komandas priekšnieka palīgs. Piedalījies pirmajās pulka kaujās un pēc komandas priekšnieka ievainošanas iecelts tā vietā. Apbalvots ar Annas IV šķiras, Staņislava III šķiras, Vladimira IV šķiras ordeņiem. Pēc lielinieku apvērsuma ievēlēts par rotas komandieri, vēlāk – par 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka komandieri, taču drīz nonācis konfliktā ar Sarkanās armijas augstāko vadību un notiesāts uz nāvi. Laimīgas apstākļu sagadīšanās dēļ izbēdzis no nāvessoda izpildes un 1918. gadā atgriezies dzimtenē.

1919.gada sākumā iestājies Ziemeļlatvijas brigādē, bet ilgstoša slimība nav ļāvusi dienestu turpināt. Sākoties Bermonta uzbrukumam, vēl neizveseļojies stājies cīnītāju rindās un uzņēmies rotas komandēšanu. Piedalījies pirmajās kaujās pret bermontiešiem.

1919. gada 5. novembrī pie Babītes ezera, kad ienaidnieks starp Lielupi un ezeru ielauzās mūsu spārnā un apdraudēja Priedaini, J. Saulītis savas rotas priekšgalā metās prettriecienā un iznīcināja ienaidnieku, taču šajā kaujā pats krita varoņa nāvē.

Apbedīts Rīgas Brāļu kapos. Piederīgajiem piešķirta jaunsaimniecība Mazzalves pagasta Priedniekos.