Jānis Sproģis

6.Rīgas kājnieku pulka kareivis. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 1139.

Dzimis 1888. gada 2. aprīlī Lizuma pagastā. Dzīvojis Vācijā, kur beidzis augstskolu Dancigā. Smalkmehāniķis un fabrikas vadītājs.

1919.gada 9. jūlijā brīvprātīgi iestājies Liepājas karaskolas Instruktoru bataljonā, pēc tam pārcelts uz 6. Rīgas kājnieku pulku, rotas komandieris.

1919.gada 10. novembrī, kad J.Sproģa komandētā rota uzbruka virzienā no Zolitūdes uz Buļļu mājām, toreizējais virsleitnants J.Sproģis ar patšauteni personiski apklusināja ienaidnieka ložmetējus un šīs mājas ieņēma. Tika ievainots kājā un nogādāts uz pārsiešanas punktu, taču pēc dažām stundām atgriezās ierindā un vadīja rotu tālāk kaujā.

1919.gada 21. novembrī pārcelts karaskolas priekšnieka rīcībā. 1920. gada 24. jūlijā sakarā ar virsleitnanta pakāpes neatzīšanu ieskaitīts par kareivi, 26. jūlijā dezertējis no armijas un notiesāts uz četriem mēnešiem kara cietumā, 1922. gada 31. janvārī amnestēts.

Pēc brīvības cīņām dzīvojis Lizuma muižā. Darbu vadītājs, vēlāk konstrukciju biroja un rasētavas īpašnieks. Piešķirta jaunsaimniecības Ezeres pagasta Ezeres fermā. Miris 1938. gada 24. septembrī un apbedīts Rīgas Brāļu kapos.