Kārlis Šteinbriks

3.Jelgavas kājnieku pulka leitnants. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 515.

Dzimis 1896. gada 10. februārī Alšvangas pagastā, skolotāja ģimenē, beidzis Ilūkstes pilsētas skolu un sešas klases Blūma reālskolā Rīgā. Krievu armijā dienējis no 1915. gada jūlija līdz 1918.gada februārim, lielāko dienesta laiku pavadījis 75. rezerves pulkā. 1917. gada jūnijā beidzis praporščiku skolu Žitomirā un 1. pasaules karu beidzis 222. Krāsniņas kājnieku pulkā Rumānijā un Dienvidrietumu frontē.

Latvijas   armijā   iestājies   brīvprātīgi  1919. gada 15. jūlijā, cīnījies pret lieliniekiem no augusta, piedalījies Līvānu atbrīvošanā 3.oktobrī.  Tūlīt pēc tam nosūtīts cīņās pretī bermontiešiem. Par nopelniem 17. oktobra kaujā paaugstināts par virsleitnantu.

1919.gada 17. oktobrī pie Biržu Mācītājmuižas K.Šteinbriks ar savu vienību izsūtīts pretī uzbrūkošai vāciešu kolonnai, neskatoties uz pretinieka pārspēku, ar veiklu apiešanas manevru piespieda tā ieročus klusēt, sakāva bermontiešus pa daļām, atņēma tiem lielgabalu, piecus ložmetējus, zirgus u. c. trofejas.

1919. gada 3. novembrī kaujā pie Daudzevas ievainots kaklā, gandrīz gadu ārstējies slimnīcā. Pēc tam iedalīts Armijas radiotelegrāfā par saimniecības daļas priekšnieku. 1921. gada septembrī šajā pašā amatā pārcelts uz Elektrotehnisko divizionu. Pēc paša vēlēšanās atvaļināts 1922. gada 2. martā un pārgājis Iekšlietu ministrijas dienestā. Dienējis robežpolicijā Bauskas un Valkas apriņķos. Miris 1927. gada 2. janvārī ar tuberkulozi Ziemera muižā. Apbedīts Rīgas Brāļu kapos.