Fricis Strazdiņš

5.Zemgales latviešu strēlnieku pulka podporučiks. 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 1425.

Dzimis 1893. gada 3. augustā Rīgā. Beidzis pilsētas skolu. Dažus gadus bijis dzelzceļa strādnieks, pēc tam ierēdnis. Krievu armijā iesaukts 1914. gadā, 1915. gadā beidzis Orenburgas praporščiku skolu, pēc paša lūguma pārcelts uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāko pulku. 1916. gadā smagi ievainots abās kājās.

1916.gada 23. decembrī kaujā Skangaļu māju apkārtnē pie Lielupes F.Stradiņš kā tranšeju lielgabalu komandas komandieris savas komandas priekšgalā uzbruka ienaidniekam un no 250 soļu attāluma ar viesuļuguni saistīja vāciešu artilēriju un ložmetējus, tā dodams iespēju visam pulka 1. bataljonam glābties no drošas nāves. Neskatoties uz šajā kaujā gūtajiem smagajiem ievainojumiem, pašaizliedzīgi turpināja vadīt savu komandu līdz pavēlei par uguns pārtraukšanu.

1918.gadā brīvprātīgi iestājies Imantas pulkā Vladivostokā kā rotas komandieris. Pēc atgriešanās Latvijā iedalīts tādā pašā amatā 11. Dobeles kājnieku pulkā. 1923. gadā paaugstināts par kapteini. No 1931. gada rotas komandieris 6. Rīgas kājnieku pulkā. 1935. gada 11. maijā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, komandējis bataljonus 11. Aizputes un 9. Rēzeknes kājnieku pulkos. No 1936. gada marta štāba priekšnieks 12. Bauskas kājnieku pulkā. Apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Miris 1938. gada 23. maijā un apbedīts Rīgas Brāļu kapos.