Vilis Leonhards Strazdiņš
2.Ventspils kājnieku pulka virsleitnants. 1926. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 1975.
Dzimis 1896. gada 21. jūlijā Rīgā. Līdz 1. pasaules karam mācījies reālskolā. Krievu armijā iestājies brīvprātīgi 1914. gada augustā, 87. Neišlotes pulka sastāvā piedalījies kaujās Polijā. 1915. gada augustā smagi ievainots. Pēc izveseļošanās pārgājis uz Rezerves latviešu strēlnieku bataljonu, no kura 1916. gada jūlijā nosūtīts uz Pleskavas praporščiku skolu. To beidzis tā paša gada decembrī, iedalīts 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Paaugstināts par podporučiku. Pēc lielinieku apvērsuma no armijas aizgājis, 1918. gada novembrī par līdzdalību pretlielinieciskā organizācijā Smoļenskā uz aizdomu pamata arestēts, pēc četriem mēnešiem atbrīvots. Dzīvojis Smoļenskā līdz 1919. gada septembrim, kad izdevies nokļūt Daugavpilī un tur pāriet fronti.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 18. septembrī, piedalījies cīņās pret lieliniekiem.
1920.gada 14. janvārī Latgalē pie Goljanu sādžas V.L.Strazdiņš ar savu vadu veica ļoti sekmīgu izlūkošanu, turklāt ievāktās ziņas ļoti lielā mērā sekmēja Rēzeknes atbrīvošanu. 1919. gada 14. oktobrī, kad stipri lielinieku spēki uzbruka mūsu pozīcijām pie Borhu stacijas, ar savu enerģisko rīcību panāca ienaidnieka atsišanu un deva iespēju noturēt stratēģiski svarīgās Lošku pozīcijas Atašienes pagastā.
Dienestu turpinājis arī pēc brīvības cīņām. 1927. gadā dienējis Armijas komandiera štābā kā armijas komandiera adjutants kapteiņa pakāpē. 1929. gadā paaugstināts par pulkvežleitnantu, lektors karaskolā. Mācījies Francijas kara akadēmijā. 1930. gadā apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Miris 1934. gada 1. augustā Daugavpilī nelaimes gadījumā. Apbedīts Rīgas Brāļu kapos.