Ēvalds Valters

Latviešu strēlnieks, aktieris un literāts, Latviešu strēlnieku apvienības goda priekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.

Ēvalds Valters, dzimis 1894. gada 2. aprīlī Planīcas “Egleniekos” (tagad Kurmāles pagasts) kā neprecētās kalpones Annas Valters dēls. Bez Ēvalda mātei jau bija vecākie bērni: brālis Jānis (Žanis, dz. 1882) un māsa Ieva (dz. 1890). 1896. gadā nāk pasaulē māsa Marija, un tai pat gadā Anna Valters apprecas ar Planīcas “Eglenieku” saimnieku, atraitni Frici Šēnbergu. Viņu laulībā dzimis dēls Fricis Šēnbergs (1897 – 1904). 1897. gadā pēc vīra nāves Anna ar bērniem pārceļas uz Kuldīgu, kur 1901. gadā salaulājas ar strādnieku Jēkabu Upmali. Viņiem meita Amālija Minna Upmale (dz. 1903).

Pēc pamatskolas absolvēšanas Valters strādāja par melnstrādnieku sērkociņu fabrikā “Vulkāns”. 1912. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur pa dienu strādāja fabrikā, bet vakaros mācījās svešvalodas sociāldemokrātu izveidotajos kursos strādniekiem “Valodnieks”. Tā kā Valters bija vienīgais dēls, sākoties 1. Pasaules karam, viņam nebija jāiet karot. 1915. gadā Valters aizbrauca uz Maskavu un sāka strādāt vīna firmā, taču drīzumā sailgojās pēc dzimtenes un iestājās 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā.

Teātra aktiera karjeru uzsācis 1917. gadā Pirmā pasaules kara frontē strēlnieku pašdarbības teātra trupā. Viņa pirmā loma bija Krodzinieks brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” uzvedumā. 1920. gadā Maskavā iestājās teātra studijā Творчество, kuru vadīja Jevgēņijs Vahtangovs. Te filmējies savā pirmajā kinofilmā “Sargeņģelis” (kr. Ангел-хранитель), bet 1923. gadā kā aktieris darbojies Maskavas latviešu teātrī “Skatuve”. Atgriezies Latvijā 1923. gadā, uzsāka darbu Liepājas teātrī (līdz 1928. gadam), lasīja aktiermākslas kursu Tautas Akadēmijā.  1928./29. gadā vienu sezonu pēc Eduarda Smiļģa uzaicinājuma nostrādāja Dailes teātrī. Aktieris Daugavpils teātrī (1929—1930). 1932. gadā Ēvalds Valters kopā ar aktieri Teodoru Lāci izveidoja bezdarbā esošo profesionālo aktieru ansambli “Tautas Teātris”, kas darbojās Rīgā, Lāčplēša ielā 43/45 (Grāmatnieku nams, vēlāk Poligrāfiķu kultūras nams) līdz 1934. gadam. Pēc teātra slēgšanas darbu atrada Liepājas teātrī (1934—1938). 1940. gadā Ēvaldam Valteram uzticēja Jelgavas teātra vadību. Valters atgriezās Dailes teātrī 1941. gadā un tajā nostrādāja līdz pat skatuves gaitu beigām, radot ap simts vienreizēju, neaizmirstamu tēlu. Pēdējo lomu Ēvalds Valters spēlēja 94 gadu vecumā A. Čaka dzejas izrādē “Mūžības skartie”. Filmējies daudzās Rīgas kinostudijas filmās, kopumā atveidojot 36 kino varoņus. Ilgu laiku bija vecākais spēlējošais aktieris pasaulē. Saņēmis “Tautas aktiera” goda nosaukumu.

1939. gadā nopirka zemes gabalu Rīgas pievārtē Bīriņos. Burātājs – ar savu jahtu “Ragana” burāja pa Lielupi un Rīgas jūras līci līdz pat 50. gadu vidum.

Ēvalds Valters bijis precējies trīs reizes, ar pēdējo sievu – Veru Gribaču – laulībā nodzīvoja 40 gadus. Divās pirmajās laulībās viņam bija trīs meitas, trešajā – dēls Raitis.

Ar savu uzrunu 8. oktobrī atklāja Latvijas Tautas Frontes dibināšanas kongresu. 1988. gada 11. novembrī Rīgas pils tornī kopā ar rakstnieku Albertu Belu pacēla pirmo sarkanbaltsarkano karogu pēc 1940. gada. Viens no pirmajiem 1992. gada jūnijā saņēma atjaunotās Latvijas Republikas pasi. 1993. gadā Aizpores kapsētā iestādījis ozoliņu pie O.Kalpaka pieminekļa.

Miris 1994. gada 26. septembrī Rīgā 100 gadu vecumā un apbedīts Rīgas Brāļu kapos.