Ansis Zeltiņš
Ansis Zeltiņš dzimis 1863. gadā 17.oktobrī (pēc vecā stila). Cēsu apriņķa Mēdzulas pagasta Kaļēnu mājās. Runā, ka mājas nosaukums cēlies no kalēju amata. Viņa vectēvs Wilum Seltin ( 1800-1891) pirmais dzimtā ieguvis uzvārdu, viņam esot bijuši zeltaini mati. Tēvs Pēteris (1825-1886), māte Anna (1823-1889). Ģimenē mans tēvs bija jaunākais bērns. Par viņu vecāki bija brāļi Pēteris un Jēkabs, kā arī māsa Anna (1649-1897), kuru apprecēja Lāpītājas no Ziediņiem. Brālis Pēteris bija pagasta vecākais (1854-1902). Jēkabs mira 1935.gadā neapprecējies (dzimis 1859.g.). Pēteris bija ļoti spēcīgs (1880-1886 gados no pirts uz mājām nesa vectēvu un manu tēvu vienlaicīgi – katru uz savas rokas).
Ansis Zeltiņš ar izcilību beidza Vecpiebalgas draudzes skolu. 1884. g. devās uz Viļņu karavīros – 107. Troickas kājnieku pulkā. 1886. gadā viņš beidza Viļņas karaskolu un atkal dien 107. pulkā. Jau būdams mans tēvs, viņš naktīs modās, jo viņam likās, ka aizmidzis Viļņas skolas sardzē. Tāpēc par visu augstāk vērtēja karavīru stāju. Viņa mīļākais teiciens bija: “Zaldāts labs, bet stājas nav.” Reiz mācībās ieradies Krievijas cars un jautājis: “Kam šī staltā rota?” Uz ko rota atbildēja “ Zeltiņa rota.”
No 1901. līdz 1915. gadam viņš dienē robežsargos Manžūrijā, galvenokārt Harbinā. Bijis ļoti bagāts, savu zeltu glabājis Ķīnas bankā, jo tā bija drošākā bankā pasaulē. Viņam bijusi liela māja un grezna jahta. Viņu ļoti cienījuši ķīnieši (izņemot ķīniešu valodu, viņš prata vēl piecas valodas), jo viņš bija ļoti taisnīgs: licis cirst galvas – gan ķīniešiem, gan krieviem, ja tie bijuši izdarījusi smagus noziegumus. Pats lēmis tiesu, bet bijis taisnīgs pret ķīniešiem, kas tolaik nebija pieņemts. Kā apliecinājumu tam, ķīnieši viņam uzdāvināja karogu ar uzrakstiem “Taisnīgs kā svari”. Šis karogs deva tiesības apžēlot viņa dēlu pat tad, ja dēls būtu izdarījis slepkavību.
Un tomēr Ansis Zeltiņš pameta Harbinu ar visu minēto bagātību (viņa alga bija 300 zelta rubļi mēnesī) un lūdza pārcelt viņu uz Latviju.
No 1916. gada 5. novembrī 4. Vidzemes strēlnieku bataljona, vēlāk pulka, komandieris. Jāatzīmē, ka 1916.gada 23. jūlijā bija ievainots. Pēc citiem datiem bija šī bataljona komandieris, jau no 1916.gada 5.marta. Viņš lepojās ar saviem strēlniekiem, aizstāv tos. 1916. gadā, kā bataljona komandieris Galīcokas aplaimē piedalījies 13 kaujās, par ko arī Galīcijas Ķēniņa ordenis. Strēlnieki pulku saukuši par kaņepju smērētāju pulku.
1917.gada 15.janvārī Ložmetējkalnā viņu smagi ievaino. Jāpiezīmē, Aleksandrs Grīns dienēja Anša Zeltiņa pulkā, un grāmatā “Dvēseļu putenis” Anis Zeltiņš minēts 10 lappusēs. Ievainotu viņu atveda uz Rīgu, pēc tam uz Pēterburgu, bet 9. martā viņš atgriezās pulkā līdz galam neizveseļojies. Viņa ievainojuma laikā (27.janvāris – 11.februāris) pulku komandē pulkvedis R.Bangerskis.
1917. gada 21. augustā bija viņa pēdējā kauja – viņu atkal (jau sesto reizi) smagi ievainoja galvā. Es domāju, ka vīlies savos strēlniekos, kuri mītiņa laikā neizpildīja viņa pavēli izklīst, viņš pats gribēja doties nāvē, bet tā vēl nebija lemta. Bet šo strēlnieku nepaklausību viņš pārdzīvoja visu mūžu, jo viņam visi vienmēr bija paklausījuši. Viņš ārstējās Pēterburgā, Pjatigorskā un Novorosijskā. Lūdza atļauju atgriezties Latvijā.
1920. gadā atgriežas Latvijā. Par viņa dzīvi Krievijā sīkāk aprakstīts grāmatā “ Mūsu Lāčplēsis”. Sākumā dienē Cēsīs, vēlāk Jelgavas, Bauskas kara apriņķa priekšnieks Latvijas Armijā. 1923.gadā apprecas ar Minnu Margaritu Gludiņu, bet 1927. gadā demobilizējās. Ansis Zeltiņš apbalvots ar daudziem ordeņiem, viņam bija Krievijas impērijas muižnieka tituls, kuru manto viņa pēcnācēji. Viņš apbalvots ar Lāčplēšu Kara ordeni Nr. 755 par Ziemassvētku kaujām.
Aizejot pensijā saņem Zaļenieku pagasta Degumuižu, kuru nosauc par godu saviem strēlniekiem “Vidzemes strēlnieki”.
1935. gada 12.augustā “Vidzemes strēlniekos” piedzimu es . Tā kā mūsu mājās bieži ciemojās Aleksandrs Grīns, mani nosauca par Nameju. Tēvs ļoti mīlēja manu māti, dzemdību laikā sēdēja blakus ar pistoli rokās.
Pie mums viesojās kāds igauņu rakstnieks, kurš bija uzrakstījis grāmatu par manu tēvu, atceros, ka grāmata bija igauņu valodā. Interesanti,vai Igaunijā varētu to atrast. Pie mums vēl viesojās adjutants kapteinis Pelsneru.
Man tēvs nekad ne par ko nežēlojās, lai gan bija vairākas reizes izvirzīts ģenerāļa pakāpes piešķiršanai un to arī bija pelnījis, tomēr viņam šo pakāpi nepiešķīra. 1940. gadā tēvam atņēma zobenu un divas pistoles. Viņš ārstējās Dobeles slimnīcā un Tērvetes sanatorijā. Mira 1942.gadā 20.septembrī, apbedīts Rīgas Brāļu kapos.
Manu māti arestēja 1945. gadā janvāra beigās un aizveda uz Permas apgabala Soļikamskas pilsētu. Mani deviņu gadu vecumā padzina no mājām.
Manuprāt vislabāk manu tēvu raksturo Dzidras Empeles vēstule: “ Nav tādu vārdu, lai pateiktu , kas par cilvēku bija Jūsu tēvs…” (27.03.1988.).
Mēs nebijām bagāti, jo tēvs nesaņēma pensiju, tomēr “Vidzemes strēlniekos” bija liela bibliotēka ar grāmatām un žurnāliem, kā arī avīzēm dažādās valodās. Par cieņu pret tēvu liecina fakts, ka mūsu mājās bija telefons ar numuru “Zaļenieku Nr.1”.
