Ansis Zeltiņš

4.Vidzemes latviešu strēlnieku pulka palkavnieks. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 755.

Dzimis 1863. gada 30. oktobrī Mēdzūlas pagasta Kalēnos. Beidzis Vecpiebalgas draudzes skolu. 1884. gadā iestājies 107. Troickas kājnieku pulkā, no kura komandēts uz Viļņas junkuru skolu. To beidzis divos gados, pēc tam dienējis savā pulkā Viļņā. 1901. gadā pārvietots uz Mandžūriju Aizamūras robežsardzē. Piedalījies krievu-japāņu karā, par kauju nopelniem apbalvots ar Annas III šķiras ordeni. Dienestu robežsardzē turpinājis un 1913. gadā sasniedzis apakšpalkavnieka pakāpi.

1915.gadā kā bataljona komandieris nosūtīts uz fronti. Piedalījies cīņās Galīcijas frontē, kur ticis ievainots galvā; apbalvots ar Vladimira IV šķiras ordeni, 1915. gada jūlijā paaugstināts par palkavnieku. 1916. gadā pārnācis uz latviešu strēlnieku formējumiem, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona, vēlākā pulka komandieris, piedalījies visās kaujās.  Apbalvots ar vairākiem Annas un Vladimira ordeņiem, par nopelniem Ziemassvētku kaujās – ar Jura zobenu.  IV šķiras Jura krusta viņam piešķīruši paša kareivji.  Apbalvots arī ar Serbijas karaļa Karadžordževiča IV šķiras ordeni. Ievainots pie Ložmetējkalna,  arī pie Juglas.

1916.gada 23. decembra Ziemassvētku kaujās A.Zeltiņš ar savu pulku sīvā cīņā ieņēma vācu nocietinātās blindāžas, kur saņēma vairākus gūstekņus un ložmetējus; tajā pašā vakarā, kad pretinieku spiediena dēļ mūsu daļas atkāpās uz pirmās līnijas ierakumiem, viņš sapulcēja atlikušos karavīrus un ar tiem aizstāvēja ieņemtā rajona labo spārnu līdz atiešanas pavēles saņemšanai. 1917. gada 12. janvārī pie Ložmetējkalna zem iznīcinošas ložmetēju un mīnmetēju uguns pirmajās līnijās atkal ieņēma nocietinātās zemnīcas un noturēja tās līdz vakaram nepārtrauktā ienaidnieka uguni.

Pēc krievu armijas sabrukuma ārstējies no ievainojumiem līdz 1918. gada novembrim.  Vēlāk Kubaņā organizējis kara invalīdu darbnīcas, strādājis gadījuma darbus. 1920. gadā martā A.Zeltiņu lielinieki arestējuši un nosūtījuši uz Arhangeļsku,  no kurienes oktobrī evakuēts uz Latviju.

Latvijas armijā iestājies 1920. gada 26. oktobrī.  Sākotnēji ieskaitīts Galvenā štāba virsnieku rezervē, 10. decembrī iecelts par Cēsu apriņķa apsardzības priekšnieku,  1921. gadā pārcelts par priekšnieku Jelgavas-Bauskas apriņķī.  Šo amatu, kā arī Jelgavas garnizona priekšnieka pienākumus pildījis līdz 1927. gada 20. decembrim,  kad ticis atvaļināts vecuma dēļ. Dzīvojis jaunsaimniecībā Zaļenieku pagasta „Vidzemes Strēlniekos”. Miris 1942. gada 11. septembrī un apbedīts Rīgas Brāļu kapos.